Urologs Pēteris Vaganovs: Ja operāciju zālē ir zirgošanās un dziedāšana, viss ir kārtībā!

– Latvijā ir visai daudz ārstu dinastiju. Jūsu stāsts ir pavisam cits.
– Jā, manā dzimtā nav neviena mediķa. Tēvs bija atslēdznieks rūpnīcā Komutators, kur ražoja padomju militārajām vajadzībām domātu sakaru tehniku. Tur strādāja arī mana mamma, un tā viņi iepazinās. Taču, neraugoties uz to, augstākā izglītība mūsu ģimenē vienmēr bijusi prioritāte – tas bija pašsaprotami, ka mācībām skolā noteikti sekos studijas augstskolā. 

Mana aizraušanās ir lielās operācijas.

Pats gan es sākumā gribēju kļūt par celtnieku – kā mammas brālis. No 11 gadu vecuma vasarās piestrādāju skolēnu brigādēs Jaunpiebalgā, tas bija viens no labākajiem laikiem manā dzīvē – jaunbūves, jautra kompānija. Bet tad pēc PSRS sabrukuma mani vecāki palika bez darba. Skarbs laiks, par iztikšanu vajadzēja gādāt visiem ģimenē – arī man, brālim un māsai. Es tiku pie iespējas mazgāt grīdas Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikā, un tā, naudiņu pelnīdams, sapinos ar medicīnu.