Stādu audzētāja Ilga Kumeliņa: Mani vienaudžos kaitina straujā savecēšana
Jūnijā Dabas muzeju pārņem reibinoša rožu smarža – notiek rožu izstāde, kuru jau tradicionāli gadu no gada rīko stādu audzētava Latroze. Tas ir ģimenes uzņēmums, bet Latrozes sirds un dvēsele un galvenais vilcējspēks ir Ilga Kumeliņa. Viņa zina, cik šis rožu skaistums patiesībā ir skarbs un dzelkšņiem kaisīts. Rozes kā kaprīzas egoistes pieprasa smagu fizisku darbu, un tiešām ir reizes, kad veselība tad uzmet lūpu.
Foto: Matīss Markovskis
«Ja spriestu pēc manis, dakteriem iestātos liela dīkstāve – cik nu es viņus apgrūtinu. Tas, ka daudz runāju, nenozīmē, ka es pie viņiem daudz staigāju. Daktere Lietuviete, dakteris Anspoks, vēnu operācija, četras dzemdības – manam mūžam tas nav nekas. Tomēr savi secinājumi par tēmu – veselība un mūsu medicīna – man ir radušies,» saka Ilga.
Atvadas no dzemdes
«Šoziem uzpotējām 30 tūkstošus rožu. To mēs izdarījām trijatā, pēc tam sapotētās rozes vēl jāšķiro. Tas ir vēl trakāk nekā aptiekā! Mēs pat nesarunājamies, jo jābūt ļoti uzmanīgām, lai neko nesajauktu. Kastes smagas, tās jācilā pa vairākiem lāgiem. Rožu skaistums īstenībā ir bargs skaistums. Ja kāds ienāk siltumnīcā un saka: «Vai, cik jums te krāšņi! Kā viss zied! Es labprāt šeit pastrādātu!», tad klusībā nodomāju: mīļais cilvēk, tu nezini, ko runā. Dažkārt tā ir elle zemes virsū! Pagājušajā karstajā un sausajā vasarā savā dārzā man vispār neko negribējās stādīt, jo mēs – kā rožu siltumnīcās septiņos no rīta paņēmām rokās ūdens šļūteni, tā tikai sešos vakarā laistīšanu beidzām.
Darbs fiziski smags, tikai nekad nebiju domājusi, ka arī mani tas tā ietekmēs… Lai gan – nekad nesaki nekad.
