«Rīt man būs labāk…» Gulbenietis Artūrs Deksnis cīnās ar īpaši agresīvu vēzi
«Apzinos, ka manā smilšu pulkstenī laika ir ļoti maz, bet neesmu gatavs atmest ar roku,» saka gulbenietis Artūrs Deksnis. «Man ir tikai 33 gadi – Kristus vecums, tādēļ šķiet pašsaprotami, ka jācīnās. Onkoloģija nav nāvessods, tā ir tikai diagnoze – ar šādu domu dzīvoju kopš pirmās dienas, kad uzzināju par savu slimību. Nevienu brīdi neesmu domājis citādi un katru nakti eju gulēt ar domu, ka no rīta man būs labāk.»
Foto: Tatjana Vinogradova
«Reizēm prātoju, vai katram liktenis zvaigznēs ierakstīts. Laikam tomēr ne. Iespējams, punkts, kur visi nonāksim, ir zināms, bet tas, kā līdz tam aiziesim, atkarīgs no katra paša. Ja paskatāmies atkarīgos – dažiem alkoholiķiem un narkomāniem izdodas izkļūt no apburtā loka, dažiem ne.
Diemžēl noticis trakākais scenārijs no visiem, kas varēja būt. Tev ir sinoviālā sarkoma – ļaundabīgs un agresīvs audzējs.
Tātad – var atrast spēku pamainīt ceļu. Varbūt liktenim scenāriji ir vairāki – kuru kurš izvēlēsies? Varbūt man šis pārbaudījums iedots, lai tam visam izietu cauri un kļūtu par tādu, kāds reiz būšu? Varbūt to nedeva kādam citam, jo redzēja, ka neizvilks?»
Dzīve pirms un pēc
«Mana dzīve dalāma divos posmos – pirms un pēc. Biju jauns, aktīvs vīrietis. Dzīvoju, strādāju, nodarbojos ar savu sirdslietu – spēlēju futbolu. Darba dienu vakari pagāja treniņos, brīvdienās braucu uz spēlēm. Kādu dienu uz kreisā ceļgala pamanīju bumbuli, bet uzmanību nepievērsu. Mazums, no kā – varbūt sapampis no sasituma, jo sports paliek sports.
