Psihiatrs Māris Taube: Palīdzības lūgšana joprojām tiek uztverta kā vājuma pazīme
Rudens depresija nav nekāds izdomājums, apstiprina psihiatrs, profesors, Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorās aprūpes centra Veldre vadītājs Māris Taube. Laiks tāds, kad savu un tuvinieku mentālo veselību īpaši jāpieskata – pašnāvību skaits mūsu valstī ir bīstami augsts.
Foto: Matīss Markovskis
– Esat teicis, ka, uzaugot mediķu ģimenē, profesijas izvēle bijusi likumsakarīga.
– Jā, mamma ir neiroloģe, tēvs – ķirurgs, arī rados ir mediķi. Būtu varējis kļūt arī par kokapstrādes speciālistu, taču man ir sajūta, ka esmu īstajā vietā. Man teikuši: tu tāds mierīgs, līdzsvarots, labi izdodas sarunas ar pacientiem. Laikam jau var redzēt, ka gribu palīdzēt.
Ja pacients izdara pašnāvību, sajūta, ka esi ko izdarījis nepareizi, ko palaidis garām, ir ļoti spēcīga.
Mans pirmais darbs bija neatliekamās palīdzības brigādē. Viens no pirmajiem izsaukumiem, ko atceros, bija uz pulksteņu darbnīcu, kur cilvēkam bija sākusies psihoze, viņš bija sācis žņaugt blakus sēdošo darbinieci. Pulksteņu darbnīca bija maza, dažādi asi priekšmeti, naži. Lai sasietu viņu, norāvu elektrības vadu ar visu štepseli, jo nekā cita nebija. Vēlāk slimnīcā brīnījās, ar ko esmu pacientu sasējis. Tolaik, deviņdesmito gadu sākumā, bija daudz alkohola izraisītu, izpausmēs krāšņu psihožu.
