Psihiatre Marina Veģere: Mūsu paaudzes izaicinājums ir mācīties pieņemt vecumu
Dzīve tagad ir interesanta un vienlaikus ļoti izaicinoša mūsu psihei, tāpēc daudzi emocionāli aizlūst vai salūst. No emocionāliem satricinājumiem nav pasargāts ne jauns, ne vecs, tāpēc pie psihiatres Marinas Veģeres pieraksts ir pilns mēnešiem ilgi uz priekšu.
Foto: Lauma Kalniņa
– Vai jūs jau vidusskolā zinājāt, ka vēlaties būt psihiatre?
– Jā, tā var teikt. Pirmā daļējā saskarsme ar šo jomu man tiešām bija Iecavas vidusskolā, kur bija tā dēvētā korekcijas klase, kurā mācījās arī skolēni ar uzvedības traucējumiem. Viņiem bija pedagogs ar psihologa izglītību, daļa nodarbību notika arī bibliotēkas telpās, un, tā kā man bija ļoti labs kontakts ar šo pedagogu, viņš man kā vidusskolas skolniecei dažreiz ļāva piedalīties nodarbībās. Man šķita, ka palīdzēt pedagogiem izveidot labāku gaisotni un kontaktu ar šiem jauniešiem ir arī mana līdzatbildība, ja reiz esmu teicamniece… Daļēji tas izdevās, mums bija draudzīgas attiecības, un šī pieredze vairoja manu interesi par psiholoģiju.
Daudzi cilvēki joprojām uzskata, ka vizīte pie psihiatra būs zīmogs uz mūžu.
Ar medicīnu zināmā mērā biju saistīta arī tādā ziņā, ka mans tētis bija hronisks slimnieks, kurš daudz laika pavadīja medicīnas iestādēs. Viņam bija 1. tipa cukura diabēts ar visām iespējamām komplikācijām, atkārtotām hospitalizācijām, neatliekamiem stāvokļiem un operācijām.
