Proktoloģe Inese Fišere: Dibens ir viens. Ja sačakarēsi, nāksies ciest!
Pacienti viņai uzticas, un tas ir pats svarīgākais, lai viņi ieklausītos dakteres teiktajā, nevis nodarbotos ar pašārstēšanos. Proktoloģe Inese Fišere ir ne tikai augstas raudzes profesionāle, kas spēj ātri reaģēt, ir zinoša un atsaucīga, bet arī iejūtīga un mierpilna un, kad vajadzīgs, arī stingra. Un pie viņas nekautrējas nākt arī vīrieši.
Foto: Inese Austruma
– Proktoloģija, tā teikt, ir ļoti dziļa medicīnas zinātne. Jo dziļāk esi, jo interesantāk kļūst?
– Man skatam vajadzīgi aptuveni desmit, piecpadsmit centimetri. Tā ir taisnā zarna. Kad dodos skatīties dziļāk, tad jau esmu nevis proktoloģe, bet kolorektālā ķirurģe. Pacientiem ārstēju resno zarnu visā garumā. Gan labdabīgas, gan komplicētas patoloģijas – gan fistulas no zarnas uz dibenu, gan Krona slimības komplikācijas, gan iekaisīgas zarnu slimības ar komplikācijām, nākas operēt diemžēl arī onkoloģiskas slimības.
Es mēģinu iedziļināties cilvēka problēmā, jo viņš tomēr ir ārkārtīgi cietis, līdz saņēmies un atnācis pie proktologa.
Iemesls, kāpēc pacienti nāk pie proktologa, ir – sākot ar niezi un beidzot ar to, ka nevar pakakāt vai negrib kakāt. Un būtiska arī atziņa: ne viss, kas asiņo, ir hemoroīdi.
– Vai katram kaut reizi dzīvē sanāk ārstēties pie proktologa?
– Daudziem. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo audi neelastīgāki. Fizioloģiski cilvēks noveco arī tanī galā. Pēc četrdesmit piecu gadu vecuma sfinkterī sāk parādīties vājums,
