«Plēš brūci, ar ko dzīvoju katru dienu…» Paukštello par likteņa triecieniem un dāvanām
Aktieri Jāni Paukštello dzīve ir gan šūpojusi augstu virsotnēs, gan apslēpusi zemās ielejās. Bet šovasar viņš ar savu koncertprogrammu Es dodu roku kopā ar skatītājiem visā Latvijā atzīmē 50 skatuves darba gadu jubileju, un pēc septiņu gadu pārtraukuma kopš pagājušā gada aktieris atkal ir uz Dailes teātra skatuves – ar meditāciju par lielām patiesībām pēc paša radīta scenārija: Raiņa Čūsku vārdiem. Lai gan ikdienā Jānim jāsadzīvo ar veselības likstām un atpazīstamības ēnas pusēm, viņš, viedi smaidot, saka: «Man nav, par ko dzīvei pārmest.»
Foto: Matīss Markovskis
Kad tiekos ar Jāni Paukštello, pirmais, ko viņš lūdz, – lai nekādā gadījumā nesaucu viņu par ģeniālu un leģendāru mākslinieku: «Tas, maigi izsakoties, liek man justies neērti.»
Nosolos, ka tik skaļus vārdus neizmantošu. Tomēr pieminu, ka viņa skatuves partneris Čūsku vārdos – Kārlis Arnolds Avots – Jāni nosaucis par gaismas nesēju. Paukštello par to vien pasmaida.
«Nezinu, kāpēc esmu aktiera profesijā – es par to nebiju domājis.
Bija aizgājis jau tiktāl, ka man sākās asins saindēšanās. Tas bija pēdējais brīdis.
Tas notika 1969. gadā, kad biju mācījies Tautas kinoaktieru studijā kādu mēnesi vai divus, atnāca no televīzijas un izvēlējās mani, 18 gadus vecu, un sešpadsmitgadīgo Brigitu Heisleri, un mēs nospēlējām četrdesmit piecu minūšu garu uzvedumu – Mersedes Salnājas Baltos bērzus. Tiešajā ēterā bez montāžas. Matemātikas skolotāja man tad vaicāja: «Par ko tu tagad domā – par to televīzijas raidījumu vai par integrāļiem?» Man visu mūžu ir bijusi dīvaina sajūta par to, ka vispār šajā profesijā strādāju, visu laiku brīnos, ka man tā ir veicies.»
