Neiroķirurgs Mikijanskis: Brīžiem tās pacientu pateicības vēstulītes ir sirdi plosošas
Kad pirms desmit gadiem intervēju P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikas vadītāju Egilu Valeini, uz manu jautājumu – vai pašam arī ir kāds centīgs, talantīgs rezidents –, viņš atbildēja, ka pirms gada rezidentūru beidzis un tagad pie viņiem strādā dakteris Mikijanskis: «Ļoti talantīgs ķirurgs, labi apguva specialitāti un dažas operācijas veic pat prasmīgāk nekā viens otrs pieredzējis ārsts. Viņam ir lielas darbaspējas – viņa ierocis ir jaunība. Jaunie ķirurgi grib sevi pierādīt.»
Foto: Inese Austruma
– Latvijas dzimšanas dienu pavadījāt Igaunijā. Izdevās atpūsties?
– Sanāca, jā. Bija forši.
– Tad prieks. Jo parasti tiem, kuri ļoti, ļoti daudz strādā, ir grūti vienkārši ļauties, pilnīgi neko nedarīt…
– Tā, ka vispār nedomā ne par ko? Nē, tā nekad nenotiek. (Smejas.) Bet zvanu pa darba līniju šoreiz – veselas četras dienas – patiešām nebija.
– Pacienti sāk saprast, ka dakteris arī ir cilvēks?…
– Es sevi ar gadiem pats no tā mazlietiņ norobežoju. Daļu komunikācijas ar pacientiem esmu pārvirzījis uz savu asistenti. Darba apjoms laika gaitā tikai pieaug, slimnieku kļūst vairāk, organizatorisko vajadzību arī kļūst vairāk, un tad viņa to ātri izdara, es tikai saņemu kopsavilkumu.
Strādājot medicīnā, ķirurģijā ikviens noteikti saskaras ar smagiem zaudējumiem.
Tādā ziņā laiku izdodas ietaupīt. Pats es droši vien tīri fiziski nespētu katram pacientam sīki un smalki detaļās izstāstīt visas praktiskās lietas – kur jāiet, kas jāņem līdzi uz slimnīcu, un tā tālāk.
