«Mani ārstē bišu inde, ko katru dienu saņemu no dzēlieniem.» Neparasts pieredzes stāsts
Rokasspiediens Ivaram Rancānam kā Lāčplēsim. Un nezinātājam pat prātā neienāk, ka aiz šī ārējā spēka patiesībā vijas sarežģīti trausla dzīvības līnija. Mediķi viņu sauc par interesanto gadījumu, jo savos nepilnos piecos gadu desmitos Ivars piedzīvojis 28 operācijas. Lai gan piešķirta otrā invaliditātes grupa, viņš ir pilnībā pārliecināts, ka par joprojām saglabātajiem veselības pamatiem pateicību pelnījuši ne vien ķirurgi, bet arī dabā satiktais dakteris – bite.
Foto: Matīss Markovskis
«Mēs ģimenē bijām pieci bērni, un mamma viena pati mūs audzināja, tāpēc, vēl nepabeidzis astoņas klases, aizgāju kopt fermu ar 140 buļļiem. Smagi strādāju un tur veselību sabeidzu. Kad palika astoņpadsmit, mani paņēma armijā, taču nodienēju tikai četrus mēnešus un četras dienas. Man jau tad sāka drupt ceļgalu locītavas. Tiku Iekšlietu ministrijas hospitālī, kur operēja manu celi. Vienreiz, otrreiz, trešo reizi. Veselības dēļ mani demobilizēja. Noskaidrojās, ka mans organisms neatpazīst kalciju, regulāri met to ārā kā svešķermeni.
Jo vairāk bites mani dzeļ, jo labāk jūtos.
No jau minētajām 28 operācijām divdesmit bijušas ceļgaliem, sešas – mugurai un divas – sākotnēji un pēc gadiem atkārtoti liekot celim mākslīgo protēzi.
