Ķirurgs Haralds Plaudis: Daudzi valstī sirgst ar negribēšanu un nespēju pieņemt lēmumus
Medicīnā ir vairākas balvas, taču ārstam zinātniekam augstākais kolēģu novērtējums ir turēt rokās Paula Stradiņa balvu. Novembra pašā izskaņā to svinīgā ceremonijā saņēma Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Haralds Plaudis.
Foto: Matīss Markovskis
– Jums tagad ir Paula Stradiņa balva… Kādas sajūtas?
– Par balvu man pateica mana mīļā augstskola – Rīgas Stradiņa universitāte.
Droši vien īstā sajūta vēl atnāks, bet šodien tas nav ne prieks, ne laime – drīzāk gandarījums. Tā kā man pasniegšanas ceremonijā bija jāuzstājas ar runu, nācās patīt filmu atpakaļ – kāds tad tas skrējiens ir bijis, kas noticis? Un, kad visu lēnā garā saliek kopā, izskatās – jā, šis tas laikam ir paveikts.
– Kas ir paveikts?
– Vienmēr sanāk, ka apbalvojums tiek tam vienam cilvēkam, bet ķirurģija no heroiskas, varonīgas, disciplīnas, kāda tā droši vien bija pirms piecdesmit un trīsdesmit gadiem, kļuvusi par komandas darbu. Tāpēc tā balva pienākas arī visiem maniem kolēģiem. Ja nav komandas un struktūras, tad patiesībā vienīgais, ko mēs varam redzēt – atsevišķus zibšņus.
Es tāds, kuram patīk, ka viss ir kārtībā, un pukojos par visādiem sīkumiem, pēc tam pašam kauns.
Ir pasaules pirmatskaņojums, bet svarīgi, kā procesi attīstās pēc lielajiem notikumiem un pirmajām reizēm Latvijā. Tāpēc man vismilzīgākais gandarījums ir par to, ka šobrīd Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnika šeit, Austrumu slimnīcā, ir lielākā un labākā ķirurģijas klīnika valstī, ka tā strādā, attīstās, klīnikā ir daudz jaunu ārstu.
