Kā pārdzīvot divus insultus un šķiršanos un būt laimīgai. Agneses Leiburgas stāsts
Viņa ir pieredzējusi divus insultus vienā dienā, taču ir ne tikai piecēlusies no ratiņkrēsla, bet pat pieveikusi pusmaratonu. Un nemaz nedomā apstāties… Piedzīvojusi arī ļoti sāpīgu šķiršanos, kas kā lavīna parāva līdzi milzīgas pārmaiņas dzīvē. Un atkal sastapusi mīlestību. Agneses Leiburgas stāsts ir par nepadošanos, par ceļu tikai uz priekšu – soli pa solim.
Foto: Ieva Andersone
Braucot uz Dobeli pie Agneses, atcerējos kādu epizodi. Tas notika pirms vairāk nekā gada. Pēc kopīgi pavadītā literāra rīta Ikšķilē, ieraudzījusi, ka Agnese dodas tajā pašā virzienā, kurp es, piedāvāju viņu aizvest ar mašīnu. Taču Agnese attrauca: nē, paldies, līdz vilcienam aiziešu pati! Pēc tam ievēroju, ka viņa vienmēr apņēmīgi visur iet kājām, lai gan kreisās kājas ortoze acīm redzami liecina, ka iešana sagādā grūtības. Tāds arī izveidojies mans priekšstats par viņu… Vienmēr ceļā, vienmēr apņēmības pilna.
Šoks
2021. gada 8. septembrī Agnese izkāpa no autobusa un kājām devās uz mājām. Bija darbdienas vakars. Būdama laikraksta Zemgales Ziņas galvenā redaktore, viņa bija aizvadījusi kārtējo spraigo dienu darbā, vēl paspējusi pēc darba aizvest savu mašīnu uz autoservisu Jelgavā un ar sabiedrisko transportu atbraukusi līdz Kroņaucei.
Nomirt jau nav trakākais – trakāk ir palikt nevarīgam uz gultas un būt citiem uz kakla.
Vēl tikai bija jāpieveic nepilni trīs kilometri līdz mājām. «Pa ceļam man sāka sāpēt galva un acīs parādījās tādi kā dīvaini pleķīši. Sākumā likās – kaut kas pielipis pie kontaktlēcas. Mājās pārnākot, galva sāpēja jau daudz trakāk, pleķīši acīs nepazuda,
