Ginekologs otrajā paaudzē Jurģis Vītols: Mammai bija 44 gadi, kad piedzimu

– Jūsu tēvs ir teju leģendārs ginekologs – Juris Vītols. Reiz, atbildot uz slavējošu novērtējumu, viņš teicis: galvenais, lai es pats par sevi nesāktu tā domāt. Nu arī par jums runā kā par talantīgu, izcilu dakteri. 
– Labs novērtējums – tas, protams, ir patīkami, īpaši, ja atzinību saņemu no kolēģiem, bet tas arī uzliek lielu atbildību. Ārsts nav kā rūpnīca, kas var sa­sniegt savu zenītu un tad atslābt.

Tas, ko paciente visvairāk gaida, ir jēgpilna saruna ar ārstu.

Augsts novērtējums ir izaicinājums – man ir mazāk tiesību kļūdīties, un katra kļūda maksā daudz dārgāk. Jā, esmu ginekologs otrajā paaudzē, un par tēvu varu teikt – viņš bija pionieris dažādās jomās, izcils ārsts. Daudzi to manā dzīvē redz kā lielu priekšrocību – ka viss bija jau sagatavots, atlika tikai nākt un sākt strādāt – noklāts celiņš. Tā gluži nav, tā ir arī milzīga atbildība, bet es zinu, ko vēlos sasniegt, kas ir mani mērķi.

– Jūs jau otrajā klasē sacerējumā Par ko gribi kļūt esot rakstījis, ka vēlaties būt ginekologs. Kā tik agrā vecumā var to zināt?
– Ar šo profesiju man vienmēr saistījušās pozitīvas emocijas. Lai arī tēvs mājās nāca vēlāk nekā citu bērnu vecāki, mums bija laimīga dzīve un labas savstarpējās attiecības. Neviens ģimenē nevirzīja, ka man noteikti jākļūst par ārstu, tomēr lēnām, soli pa solim tas notika. Ne brīdi neesmu nožēlojis, ka izvēlējos ginekoloģiju.