«Es noteikti gribēju būt mirusi…» Rakstniece Hargreiva par bērnu zaudēšanu un depresiju
Britu rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva par savu grāmatu Džūlija un haizivs, ko latviski tulkojusi Renāte Punka, saņēma šāgada Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā, kļūstot par starptautisko laureāti. Kad tiekamies, viņa nevis atnāk, bet atvirpuļo uz sarunu ziedu rakstiem rotātā kleitā, un nezinātājs nekad nepateiktu, ka šī jaunā sieviete ar dzidrajiem smiekliem desmit gadus cīnījusies ar depresiju un pieredzējusi sāpīgākās ciešanas, ko sieviete vien var pieredzēt.
Foto: Evija Trifanova (LETA)
– Bērnībā jūsu iztēle esot bijusi tik spilgta, ka izdomātos stāstus skolas biedriem nevar saukt citādi kā par melošanu. Piemēram, ļoti pārliecinoši esat iegalvojusi, ka jūsu ģimene grasās pārcelties uz Austrāliju.
– Tā bija! Mani vecāki par aizbraukšanu tika runājuši, bet – vienīgi kā par iespēju, neko nopietnu. Šo sarunu biju dzirdējusi un attīstījusi no tā stāstu tik tālu, ka skolasbiedri dāvināja aizbraukšanas dāvanas, raudāja un skuma par manu pēdējo skolas dienu. Mamma bija ļoti lielā neizpratnē par notiekošo un, uzzinājusi par maniem meliem, lika atdot visas saņemtās dāvanas.
Jā, esmu dzīvojusi, domājot par pašnāvību, un desmit gadu periodā divreiz esmu mēģinājusi to izdarīt.
Mani vecāki droši vien apgalvotu, ka viņu bērni ne reizi vien iekļuvuši nepatikšanās tikai tāpēc, ka mums bija pārāk spilgta iztēle, stāstījām visīstākās muļķības. Raugoties no šodienas perspektīvas, domāju – daļēji tā bija vēlme pēc uzmanības un sajūta, ka neesmu gana laba tāda, kāda esmu. Bija jāatrod veids, kā izcelties.
– Kad sapratāt, ka spilgto iztēli varat izmantot, pārvēršot to profesijā?
– Krietni vēlu, pēdējā studiju gadā Kembridžas Universitātē, kad sāku rakstīt dzeju. Līdz tam domāju, ka varētu būt skolotāja.
