Brauciens pa kalniņu viņai izvērtās traģisks. Divu bērnu māmiņas Lindas stāsts
«Dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Ja to apzinās, vieglāk pieņemt pilnīgi visu, ko dzīve piedāvā, arī slimību un traumu,» atzīst divu bērnu – Kristiāna (13) un Arlēnas (23) – mamma Linda Leikuma. Pirms diviem gadiem, kad viņa beidzot bija iemācījusies sadzīvot ar 1. tipa cukura diabētu, nāca jauns pārbaudījums – šļūcot pa kalnu ar plastmasas laivu, viņa salauza mugurkaulu.
Foto: Matīss Markovskis
Linda, kustini kājas!
«2021. gada 5. decembris bija skaista sniegota svētdiena,» atceras Linda. «Aizvedu dēlu līdz kalniņam, lai čalis pabraukā ar plastmasas laiviņu, kas bija izoderēta ar porolonu. Lai gan Odukalns Ķekavā nav augsts, tā ir vietējo iecienīta vieta ziemas izklaidēm. Stāvēju augšā un vēroju notiekošo. Bērnu daudz, visi priecīgi! Viens brauciens, otrais, trešais… Kristiānam acīs azarts: «Mammu, redzēji cik tālu nobraucu?!» Pašam deguns auksts, apģērbs aplipis ar sniegu.
Guļot sniegā uz kalna, biju gatava pieņemt arī vissliktāko iespējamo diagnozi ar varbūtību palikt uz gultas…
Seko jau kāds desmitais nobrauciens pa kalniņu, un pēkšņi ieraugu, ka dēls lejā guļ uz muguras, nekustas… Bļauju no augšas: «Kas notika?» Jau sāku doties pa kalniņu lejā, bet tad redzu, ka Kristiāns paceļ abas rokas ar īkšķiem uz augšu, apveļas, paņem ragavas un kāpj augšā. Izrādās, tur esot tāds dīvains tramplīniņš, viņš nedaudz sasities. Abi nolemjam: ja viss kārtībā, lai turpina braukt, tikai uz citu pusi. Vēl dažas reizes viņš pašļūkāja, uznāca augšā un tad pajautāja: «Mammu, tu brauksi?!» Nezinu, kas mani parāva aiz aukliņas, un es atbildēju – protams!
