«Bija lēkmes, ko nekādi nevarēju noslēpt.» Reinis Sējāns par cīņu ar viltīgo slimību
Veģetatīvā distonija nav mūziķa Reiņa Sējāna šodienas aktualitāte, bet daļa viņa stāsta un pagātnes pieredzes gan. Ar veģetatīvo distoniju viņš pirmo reizi saskārās 2007. gadā, un slimības dēļ ir piedzīvojis krampjus un panikas lēkmes. «Jā, tā ir slimība – lai gan citāda nekā gripa vai migrēna, tomēr tāda, kas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti. Ārēji ne vienmēr pamanāma, bet iekšēji – neizturama.»
Foto: Matīss Markovskis
Pirmā panikas lēkme
Pirms tam nekas neliecināja, ka Reini varētu skart veģetatīvā distonija, – tīņu gados viņš bijis aktīvs puika, un karjera attīstījusies tā, ka visu dzīvi ir varējis nodarboties ar to, ko vēlas. «Tieši tāpēc tas, ka sastapos ar veģetatīvo distoniju, man likās tik dīvaini. Ap 2009. gadu bija pats pīķis. Tolaik vēl tik daudz par to nerunāja un retais veģetatīvo distoniju sauca par slimību. Tiem, kas šodien ar to saskaras, iespējams, ir vieglāk – vairāk zinām par šo slimību, pieejama arī plašāka informācija.»
Tajā brīdī jau sāc domāt visu iespējamo: varbūt ir kāds burvis, kas man var noņemt lāstu?
Reiņa atmiņā joprojām ir mirklis, kas bija kā robežšķirtne, lai saprastu – nu gan nav labi. «Tā bija panikas lēkme manu vecāku mājās. Brīdī, kad nesaproti, kas notiek, jūties kā ieslodzīts savā ķermenī, pēkšņi, bez liela pamatojuma, rodas stress, kam pieslēdzas prāts un liek domāt – kas tas ir par stresu? Tu sāc sevi kurbulēt un uztraukties vēl vairāk, stresa līmenis kāpj, un tad attopies pilnīgā panikā.»
