Aktrise un politiķe Inese Laizāne par dzīvi ar multiplo sklerozi: Gaidīju, ka notiks brīnums

«Slimība man deva laiku,» stāsta Inese. «Kad multiplo sklerozi konstatē kādā seriālā, tuvinieki smagi nopūšas, apraudas, sola turēties, būt līdzās un darīt visu iespējamo, lai palīdzētu. Man šo diagnozi noteica jau sen, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Tobrīd vēl nekādu jūtamu veselības izmaiņu nebija, bet likās, ka tūliņ notiks kaut kas šausmīgs. Vēroju, kā klājas citiem slimības skartajiem. Bija, kas ātri kļuva guloši, pat kafijas krūzīti nevarēja noturēt, bet kāda kundze lielā vecumā vīram pie rokas arvien turpināja naski soļot. Nezināju un nezinu, kā slimība attīstīsies man. Sapratu, ka nevajag pieķerties kāda cita pieredzei: ne tiem, kuri saka – šī slimība nekas tāds nemaz nav, ne arī tiem, kuri sola, ka būs ļoti slikti. Nekas nav taisnība, jo ar multiplo sklerozi katram savs sadzīvošanas ceļš – jāpieņem tā, kā būs.  

Kad kļuva grūti staigāt, katru vakaru ticēju, ka no rīta viss būs labi – piecelšos un iešu.

Sākumā slimība noritēja mēreni, bet pirms sešiem septiņiem gadiem sāka izpausties strauji un jūtami – ar acīmredzamām izmaiņām gaitā, līdzsvarā, spēkā. Tagad istabai pāri pāriet varu, bet – ne vairāk. Diemžēl ar laiku arī sāpes liek sevi manīt intensīvāk. Teorētiski zinu visu iespējamo, kā ar tām tikt galā – elpošanas vingrojumi, vizualizācija un kas tik vēl, bet skumjākais ir tas, ka nekas no tā nelīdz. Slimība dzīvo savu dzīvi – ir dienas, kad varu izdarīt ļoti daudz, un ir dienas, kad nav spēka nekam, pilnīgi nekam. Sāpes nogurdina.»