Pīrāga radinieks – knišs. 3 receptes un ceļojums uz divdesmito gadu Ameriku
Nē, knišs nav nekāds kišs! Par knišu mēs nezinām tikpat kā neko, taču tā izcelsme meklējama tepat mums kaimiņos – Polijā, Ukrainā un Lietuvā. Un, par spīti svešādajam nosaukumam, tas ir tuvs mūsu mīļā pīrāga radinieks.
Foto: Shutterstock
Stāsti no nometinājuma joslas
Knišu mūsdienās pazīst kā pilnasinīgu ņujorkieti, ko uzkož steidzīgi pilsētnieki un ziņkārīgi tūristi no visas pasaules. Taču tā izcelsmes stāsts ir sens un pieticīgs un ved uz Austrumeiropu.
Knišs ir ebreju auklējums, un kopā ar ebrejiem tas vēlāk devās plašajā pasaulē laimi meklēt.
Senākā zināmā liecība par knišu ir kāds dzejolis, kas tālajā 1614. gadā poļu valodā pierakstīts Krakovecas pilsētiņas apkaimē – tolaik Krievijas impērijā, tagad Ukrainā. Kā apliecina dzejolis, knišs tolaik bija bēru ēdiens, ko algotie sērotāji (jā, tolaik daudzviet pastāvēja tāds arods) izdalīja aizgājēja tuviniekiem un citiem bēru viesiem. Tolaik kniši bijuši biezi maizes plāceņi, kas pildīti ar saknēm un cepti uz pannas.
Krakoveca un apgabali tai apkārt bija teritorija, kurā reiz bija atļauts apmesties vienkāršajiem ebrejiem (Pēc imperatores Katrīnas rīkojuma impērijā bija noteikta tā dēvētā nometinājuma josla, ārpus kuras ebreji dzīvot nedrīkstēja. Nometinājuma joslā, starp citu, ietilpa arī Latgale.) – knišs ir ebreju auklējums, un kopā ar ebrejiem tas vēlāk devās plašajā pasaulē laimi meklēt.
