Sprūdžu ģimenes Maizes mājas noslēpumi un no vecvecmāmiņas mantota recepte
Kristīna Sprūdža ar vīru un saviem vecākiem saimnieko Maizes mājā. Sprūdžu ģimene veic nozīmīgu posmu maizes cepšanas kulinārā mantojuma uzturēšanā un popularizēšanā – maizes cepšanas tradīcijas nodošanu un praktizēšanu laikmetā, kad ikdienā mājās iztrūkst maizes cepšanas. Daudziem tā ir pirmā iepazīšanās ar maizes cepšanas rituālu, vietējām graudaugu šķirnēm, maizes cepšanas rīkiem, iepazīšanās ar maizes krāsni, mīklas mīcīšanu, kukuļu veidošanu, laišanu krāsnī un tikko ceptas maizes smaržu.
Foto: Ieva Andersone
Mieži ir senākā labība Baltijas jūras reģiona zemēs, jo tie bija piemēroti vietējam klimatam. No miežu miltiem cepa plāceņus – pirmatnējo maizi. Vārdiem mieži un maize ir viena cilme. Arī pasakās bārenīte no krāsns ārā velk miežu plāceņus. Kad kļuva pazīstama ziemas rudzu kultūra un zemes apstrāde ar kūtsmēsliem, rudzu audzēšana tā uzplauka, ka tie kļuva par dominējošo labību. Izplatoties rudzu maizei un kviešu miltiem, miežu plāceņus un karašu cepa aizvien retāk. Mūsdienās miežu karaša ir īsts retums. Kristīna cep pilngraudu miežu un kviešu miltu karašu, kas izdodas apaļākiem sāniem nekā tikai no miežu miltiem vien.
Karašas recepti Kristīnas mamma vēl paguva pierakstīt no savas vecmammas Almiņas.
Sendienās karašu cepa sestdienās, svētdienās un svētku reizēs. Par šķidrumu izmantoja svaigas paniņas, jo sestdienās kūla arī sviestu, vai sūkalas un rūgušpienu. Tas piešķir rūgšanas jaudu un attiecīgi arī izceptajam kukulītim apaļīgumu un pufīgumu. Karašas tradicionāli cepa ar maizes raugu (senāk ar alus raugu vai skābumraugu). Tikpat labi šo funkciju pilda plaši pieejamais kefīrs.
