Šefpavārs Ēriks Dreibants: Bija krīze, un es aizgāju uz bistro mizot kartupeļus
Šomēnes, kad dabā plaukst zaļums un arī žurnāla lappusēs ir daudz zaļumu, ciemojamies Līgatnē, ziedoša dārza ieskautajā Pavāru mājā, kur saimnieko Ēriks Dreibants ar komandu. Kopš pērnā gada rudens šis restorāns pelnīti kļuvis vēl īpašāks, lepojoties ar Michelin piešķirto ilgtspējības apbalvojumu – Zaļo zvaigzni.
Foto: Ieva Andersone
1. Bērnības mīļākais ēdiens? Un tagadējais?
Man bērnībā ļoti garšoja dažādi saldumi! Ja tika nopirktas konfektes, kaut vai kilograms, biju gatavs apēst visas uzreiz. Otras mīļas atmiņas ir no skolas laikiem, kad mācījos Natālijas Draudziņas ģimnāzijā – turpat ap stūri nākamajā kvartālā bija maizes veikals, kur pirkām radziņu ar ķimenēm, pāri ielai – no mucas kvasu, tas bija garšīgākais komplekts… Tagad man ļoti garšo augļi un dārzeņi, nevaru iedomāties dienu bez augļiem!
Mūsdienās ēdiena gatavošana ir krietni vienkāršojusies, salīdzinot, piemēram, ar franču klasisko virtuvi.
2. Kā tev radās interese par gatavošanu, un kā kļuvi par šefpavāru?
Mans hobijs jau kopš pusaudža gadiem ir putnu un sikspārņu vērošana (kādu laiku vēlējos kļūt par biologu) – devāmies ekspedīcijās, pārgājienos ar nakšņošanu uz vairākām dienām. Katram bija kāds pienākums – kurināt uguni, celt telti utt. Es parasti gatavoju ēst – man tas ne patika, ne nepatika, darīju, un viss. Arī armijā biju pavārs.
