Žurnāliste Una Meistere: Pati svarīgākā ir apziņa, ka tu esi vajadzīgs
Žurnāliste un mākslas un kultūras portāla Arterritory.com direktore UNA MEISTERE publiskajā vidē atstāj ļoti ieturēta, pat distancēta cilvēka iespaidu. Taču Unas dzīvi vada kaislība – pret modi, pret ceļošanu, pret mākslu. Pret dzīvi vispār. Un viņa atkal un atkal pamanās šo kaislību pārvērst par savas profesionālās izpausmes veidu.
Foto: no personiskā arhīva. Britu mākslinieces Antejas Hamiltones instalācija 2019. gada Venēcijas biennālē.
Ja no kaut kā ir jāatsakās, tad to nevajag ievilkt un nevajag pēc tam nožēlot.
– Laikam ir cilvēki, kas tevi joprojām vairāk atceras kā modes žurnālisti, kura brauca uz Parīzi un publicēja reportāžas no augstās modes skatēm. Bet tas tavā dzīvē ir sen pagājis posms, vai ne?
– Jā, lai gan gadās jau sānsoļi un fragmentāras atgriešanās arī modes lauciņā, piemēram, pagājušā gada decembrī iznākusī grāmata MAREUNROL’S par dizaineru duetu Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops, kas simboliski iezīmē viņu desmit gadus modē. Taču viņi nav klasiski tērpu dizaineri, un arī mode tikai kā drēbes mani īsti nekad nav interesējusi. Viņi modē ir domātāji, dzejnieki un tēlnieki, un tas man vienmēr šķitis interesanti. Bet no modes aizgāju mirklī, kad likās, ka kaut kādā ziņā esmu sasniegusi savu griestu sajūtu.
– Interesanti, vai šobrīd vispār ir jēga būt modes žurnālistam šā vārda klasiskā izpratnē, ņemot vērā, kā mainījusies industrija?
– Patiesībā tieši šobrīd ir ļoti interesants laiks, lai par to rakstītu, taču ne jau par apģērba tendencēm, bet kā par procesu. Industrijai tiešām jāmainās – ja domājam par vidi, par ekoloģiju, par ilgtspējīgu dzīvesstilu un mūsu katra nospiedumu. Un tā mainās. To var redzēt, skatoties uz lielajiem modes namiem, piemēram, Gucci jau paziņoja, ka viņi pāriet uz divām, ne vairs sešām kolekcijām gadā. Savukārt nesenajā Venēcijas kinofestivālā Keita Blanšeta sarkanajam paklājam izvēlējās nevis kārtējo jauno tērpu, bet jau 2016. gadā vilktu Aleksandra Makvīna ansambli. Pandēmijas iespaidā aizvērās ne mazums milzīgā Zara tīkla veikalu – kad cilvēki aizvien vairāk sāka uzturēties mājās, viņi saprata, cik daudz drēbju jau ir viņu skapjos. Skatos uz savu meitu un viņas paaudzi, jaunieši iepērkas humpalās, un tas šobrīd ir trends ar pievienoto vērtību. Cita starpā viņa nēsā arī tēva kreklus, jo oversize ir modē un tas ir stilīgāk nekā pirkt jaunus. Tā ir paaudze, kas atrod ko interesantu par mazām naudiņām, kombinē kopā, un, protams, industrijai jādomā par sistēmiskām pārmaiņām. Patiesībā visekoloģiskāk šobrīd būtu ieturēt pilnīgu pauzi un visiem kādu laiku iztikt ar to, kas ir. Novalkāt tos apjomus, kas saražoti. Un saražots ir milzums, visu nepārdod, tad nu katrs zīmols izvēlas savu stratēģiju. Chanel visu, kas netiek pārdots attiecīgajā laika posmā, aizved un sadedzina – atšķirībā no Prada, kas ar to piegāž autletus. Bet tas tik un tā ir absurds. Tā ka šis periods no pētnieciskās un vizionārās žurnālistikas viedokļa ir interesants.
– Patiesībā par modi gan sevišķi negrasījos runāt, tomēr, ja uz to skatāmies kā uz sociālu fenomenu, – vai augstajai modei vispār ir nākotne?
