Žurnāliste un pasniedzēja Anna Peipiņa: Karot viņi tiešām neprot, toties nogalināt gan…
Mirklī, kad rakstu šo sleju, iet uz beigām trīsdesmit devītā Ukrainas kara diena. Mierīga, nesteidzīga brīvdiena. Lēnas brokastis, daži mājas darbi, pēc tam svaiga gaisa devai – pastaiga gar ezeru. Ezerā spoguļojas pelēkzilās aprīļa debesis, saule laižas uz rietu, un gandrīz neiespējami iedomāties, ka kaut kur – patiesībā nemaz ne tik tālu – notiek nežēlīgs, asiņains karš. Bet tā tomēr ir.
Foto: Shutterstock
ANNA PEIPIŅA,
žurnāla Annas Psiholoģija redaktore
Mēdz teikt, ka karš, lai cik briesmīgs, vienlaikus ir arī šķīstītava. Tas liek izvērtēt to, kas dzīvē svarīgs, bet kas tāds tikai liekas.
Pašā kara sākumā katru rītu modos ar jautājumu – vai Kijiva šonakt vēl noturējusies? Nav ieņemta? Ātrs skats ziņu kontos viedtālrunī, un atvieglojums – nē, vēl turas. Daļēji tas bija žurnālistes profesionālais instinkts, kas lika turēt roku uz notikumu pulsa, bet vēl vairāk – nojauta, ka tad, ja kritīs Kijiva, kritīs arī Ukraina. Un tālāk… Ko agresors darīs un kurp dosies, bija bail pat domāt.
Tomēr jau pēc pāris nedēļām kļuva skaidrs, ka Kijiva turas un turēsies, ka ukraiņi par savu zemi sitīsies kā velni, bet varenā krievu armija, korupcijas izšķobīta un slikti vadīta, iesprūdusi Ukrainas uzrūgušajos lauku ceļos. Kā vēlāk izrādīsies, karot viņi tiešām neprot, toties nogalināt gan…
Un vispār šajā laikā daudz kas kļuva pārsteidzoši skaidrs un saprotams.
Piemēram, robeža starp labo un ļauno. Postmodernisma laikmets mūs bija pieradinājis pie domas, ka viss ir nosacīts, relatīvs un ambivalents. Ka no vienas puses ir tā, bet no otras – tomēr drusku citādi. Ka viss ir atkarīgs no skatu leņķa un apgaismojuma. Izrādījās, ka taisnību varbūt tiešām ir daudz, bet patiesība tomēr viena un robeža starp labo un ļauno nemaz nav tik izplūdusi. Varmācība ir ļaunums. Mariupoles blokāde ir ļaunums. Bučas slaktiņš ir ļaunums.
