Žurnāla IEVA galvenā redaktore Anna Peipiņa: Ko latvietim nozīmē smaids?
Medijos lasu – kāda vietējā mēroga slavenība, kura pārcēlusies dzīvot uz ārzemēm un tagad iztiku pelna tur, atbraukusi uz Latviju, pēkšņi pauž izbrīnu par to, ka šeit cilvēki… nesmaidot. Lūk, tur, siltajā dienvidu zemē, – tur gan visi ir priecīgi, atvērti, draudzīgi un smaidīgi. Jāatzīst, biju visai izbrīnīta, to lasot, jo vismaz man likās, ka virspusējo jūsmošanu par visu ārzemniecisko jau sen esam izslimojuši un pat aizmirsuši. Izrādās – nē.
Šķiet, ka mēs iekšēji smaidām biežāk, nekā tas ir redzams no malas. Iespējams, vairāk ar acīm, nekā ar lūpām.
Taču būtībā ne par šīs slavenības atklāsmēm ir stāsts. Drīzāk likās interesanti padomāt – ko īsti mums nozīmē smaids? Un kāpēc mēs tiešām smaidām mazāk nekā, piemēram, itāļi vai portugāļi?
Uzreiz var teikt, ka atbilde taču ir acīmredzama – mums ir grūtāka dzīve. Sarežģītāka ekonomiskā situācija, mazākas algas un pensijas, nav drošības par rītdienu… Protams, nav mazums par mums pārtikušāku valstu, tomēr šajā ziņā neesam unikāli, problēmu pietiek visur. Otrs skaidrojums – padomju laika mantojums. Sava daļa patiesības tur noteikti ir, taču neatkarības laiku mēra jau trīs desmitgadēs, tā ka arī šis arguments vairs neizklausās pārliecinošs.
Tad kāpēc tāds priekšstats?
Varbūt kļūdos, taču es nedomāju, ka mēs kopumā smaidām mazāk. Man tikai šķiet, ka latvietis biežāk smaida uz iekšu, nevis uz āru. Varbūt tā ir mūsu ziemeļnieku mentalitāte, varbūt viensētnieka daba, kas liedz izrādīt emocijas, taču šķiet, ka mēs iekšēji smaidām biežāk, nekā tas ir redzams no malas. Iespējams, vairāk ar acīm, nekā ar lūpām. Šis smaids ir kā iekšēja gaisma, ko var saskatīt, ja esi tuvu klāt, taču to nav iespējams redzēt pa gabalu. Tas nav platais itāļu smaids – spožs un tveicīgs kā dienvidu saule, tas ir kā skops pirmais saules stars pēc garas ziemas, bet toties – kā silda!
Vai es gribētu, lai mēs smaidām vairāk arī ārēji? Pilnīgi noteikti! Man pat nav iebildumu pret tā saucamo neīsto amerikāņu smaidu – sabiedriskās iestādēs un uz ielām es daudz labprātāk redzu tādus, nekā patiesu nīgrumu un īstu nelaipnību. Es tikai runāju par to, ka ne vienmēr viss redzams uz āru. Un ne vienmēr tas, kas nav redzams, ir mazāk vērtīgs.
