Žūpības apkarotājs Atis Silaroze: Ja Dievs ir debesīs – kāpēc Viņš ir sūtījis tik daudz nelaimes manā dzīvē?

Tāds jau liktenis man iedots,
Lai pēc nesasniedzamā tiecos…*

Aprīlī aprit 30 gadi, kopš dibināta Latvijas Tautas dziednieku asociācija. Pie tās šūpuļa ir stāvējis dziednieks Atis Silaroze, kurš Zilākalna Martai apsolīja apvienot dziedniekus, zintniekus, tautas medicīnas praktiķus, kas atbalsta dziedniecības un veselīga dzīvesveida idejas. Ata Silarozes 85. dzimšanas dienas priekšvakarā dodos uz Olaini, kur renovētā daudzstāvu namā viņš vada savas dienas vienatnē.

Pozējot kailam, svarīgi nedomāt par kaut ko sliktu, seksuālu, intīmu, neķītru. Kāds tu esi, tāds stāvi!

Kājas vairs neklausa, viņš pārvietojas ar trijkāja palīdzību, taču galva strādā kā pulkstenis, atmiņu pavediens ir raits, pārsteidzošiem notikumiem piesātināts. «Jūs esat pēdējā žurnāliste, kurai es sniedzu interviju, tāpēc vēlos izteikt visu, kas uz sirds,» saka dziednieks un ilggadējais Latvijas pretalkohola un žūpības fonda vadītājs, emaljētā krūzē skaļi maisot medu šķīstošajā kafijā. Man pretī uz galda un palodzes krāšņi zied orhidejas dažādās krāsās. «Agrāk man balkons bija vienos ziedos,» saka Atis Silaroze. «Kaimiņi jautāja – vai esmu dārznieks? Jaunībā Cēsīs pēc arodskolas beigšanas gadu strādāju dārzniecībā. Tur iemācījos atpazīt un rūpēties par ziediem. Es daudz ko protu. Cēsīs sinagogā nagloju zārkus. Padomju gados sinagoga bija pārvērsta par zārku darbnīcu. Biju apguvis galdnieka profesiju, bet, lai gatavotu zārkus no egles, bērza, ozola vai sarkankoka, man bija papildus jākārto eksāmens. Nakti pārlaidu zārkā un no rīta turpināju darbu. Savukārt Cēsu medicīnas māsu skolā ieguvu medbrāļa diplomu. Mani uzreiz pieņēma otrajā kursā, jo es raiti atbildēju uz jautājumiem. Biju vienīgais puisis grupā. Man bija 17 gadi, un es biju diezgan izlaidīgs. Bērni, kas uzauguši valsts institūcijās, nav saņēmuši vecāku un sabiedrības mīlestību, vēlāk aiz bērnunama sienām meklē mīlestību. Medicīnas māsu skolas izlaidumā es priecājos, lustējos un, divas meitenes reizē ceļot uz rokām, dabūju bruku. Mani ievietoja Cēsu slimnīcas reanimācijas nodaļā, bet, tā kā ārsti baidījās operēt, pārveda uz Rīgu. Bija vēls Jaungada priekšvakars, slimnīca klusa, jo ārsti jau devušies sagaidīt jauno gadu, un mani operēja pats akadēmiķis Pauls Stradiņš. Ārsts sēdēja man blakus līdz rītam, kamēr pamodos pēc operācijas. Kad biju atguvies, dakteris studentiem stāstīja par vīrieša anatomiju un fizioloģiju, un es kails slimnīcā viņiem pozēju. Meitenes saskatījās, sačukstējās, smīkņāja. Es nekaunējos par savu ķermeni, savā iekšējā pārliecībā biju nūdists. Man bija dzīva interese par visu. Saistīja anatomija, patika skatīties, kā cilvēku griež, preparē, noņem skalpu. Esmu novēlējis savus orgānus Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūtam – lai griež, dala, pēta un pēc tam pelnus izkaisa pār Raiņa kapiem.