Ziemassvētku kartīšu bums – kā tās radās, un kāpēc atkal ir modē
Katru gadu visā pasaulē tiek nosūtīti apmēram četri miljardi Ziemassvētku apsveikuma kartīšu. Lielākā daļa ar roku rakstītas. Pat šajā ciniskajā un nežēlīgajā laikā ar zīmējumu rotāts un pāris sentimentālām frāzēm parakstīts papīra gabaliņš (vai tā virtuāla imitācija) joprojām spēj aizkustināt un iepriecināt, iemiesot siltumu, labas domas un lūgšanas.
Foto: Wikimedia Commons. 1900. gada Ziemassvētku kartīte.
Var taču īsziņā!
Ja esat viesojušies gados vecāku britu, arī austrāliešu vai amerikāņu mājās svētku laikā, iespējams, esat manījuši žurnālgaldiņus, kumodes vai kamīnmalas, kas noklātas svētku kartīšu strīpām. Vecāko paaudžu angļi, kā jau uzticīgi un uzcītīgi tradīciju sekotāji, pat mēdzot gauži apvainoties, ja šajā papīra zaldātiņu armijā neierauga kartīti no kādas otrās pakāpes māsīcas, kolēģa vai kaimiņa, – vai tad grūti iemest pastkastē kartīti?! Tīrākā necieņa!
Laikā, kad tika ievilktas telefona līnijas, apsveikuma kartītes vīzdegunīgi tika dēvētas par nabago ļaužu telefonu.
Kad pirms gadiem desmit, regulāri apciemojot savus angļu draugus, uzklausīju stāstus par dzelžaino kartīšu etiķeti, aizgūtnēm smējos par šādu senilu ākstīšanos. Kāpēc jātērē papīrs, ja varam nosūtīt īsziņu, es tolaik spriedu. Atceros arī svētkus, kad bijām tikuši pie pirmajiem peidžeriem (jā, bija taču arī tāds brīdis!) un mobilajiem telefoniem – pie Ziemassvētku galda kādā brīdī iestājās klusums, kad visiem draugiem, kursabiedriem un kolēģiem pēc kārtas metāmies sūtīt priecīgus sveicienus vai – ak kungs! – tās baisās, no tautas daiļrades vācelēm izzvejotās četrrindes. Vecgada vakarā ap pusnakti tā vietā, lai viens otra vaigus noklātu slapjām bučām, stresojām, ka telefona līnijas iestrēgušas un drausmīgās četrrindes pakārušās kaut kur sakaru izplatījumā.
Kniksis angļiem!
Kad šogad netīšām uzdūros statistikai par pēdējos gados piepeši atkal augošo Ziemassvētku kartīšu popularitāti, klusībā pārsteigta uzgavilēju. Un domās pateicībā pakniksēju angļiem un viņu pieklājības etiķetes tradīcijām, kas tomēr tik daudz ietekmējušas arī mūs un, iespējams, kaut kādā mērā pietur bremzes pedāli jaunāko paaudžu stūrētajā popkultūras ātrvilcienā, kas strauji atbrīvojas arī no maigu sociālu žestu balsta.
Izrādās, ka piepešo atdzimšanu līdz tam lēnām dziestošā apsveikumu kartīšu sūtīšanas tradīcija piedzīvoja pandēmijas laikā, kad savus mīļos pa īstam apskaut un sabučot daudziem nebija iespējams.
