Zelta meitene ir iemīlējusies. Aļona Ostapenko: Mums kopā nav garlaicīgi

Tenisa fani zina, ka pasaules rangu tabulās Aļonas Ostapenko vārda nav. Ir Jeļena. Kad 1997. gadā viņas mamma devusies reģistrēt meitu dzimšanas reģistrā, ierēdne atteikusies pieņemt vārdu Aļona – tāda latviešu kalendārā neesot. Pārsteigtā mamma tad meitai kā oficiālo vārdu ierakstījusi savējo…

Ka tēta vairs nav, uzzināju treniņā Oklendā. Tas bija ārkārtējs satricinājums, jo… tā pēkšņi.

«Svētdiena man vienmēr brīva,» saka Aļona, kad vienojamies par tikšanos Liepājā, kur viņa vada šo dīvaino vasaru bez oficiālā tenisa. Kad tiks publicēta šī intervija, Aļona jau būs startējusi Latvijas un Igaunijas tenisa duelī  Merks-Cup Tallinā. Cerams, arī pasaules tenisa sezona būs atdzīvojusies… Smaidīga, copē saspraustiem matiem, ar elektrisko skrejriteni pie rokas, viņa nāk man pretī pa saulē uzkarsušo celiņu piejūras parkā. «Elektroskūteris Liepājā ir ļoti noderīgs – līdz dzīvoklim tieku 10 minūtēs.» Un mēs dodamies garā klejojumā parka dziļumos.
Aļona zina, kur te piedāvā vēsāko ledus kafiju un gardākās burbuļvafeles. Vafeļu bārs izrādās slēgts, tomēr pārdevējas turpat vien grozās. Meitenes atpazīst Aļonu, un mums izdodas viņas pierunāt aizsiet priekšautus un veikt izņēmuma cepienu speciāli zvaigznei. «Lūdzu, ar ogām… Nē, labāk ar banāniem. Un vai var iekšā dabūt arī nutellu? Svētdienā varu atļauties.» Ar gardumu vienā rokā, ar skrejriteni pie otras, ejam piesēst uz vientuļa soliņa ēnā.

Mūsu saruna arī mazliet ir kā teniss – vairākos setos, ar ledus kafijas stenda apmeklējumu un ilgiem smiekliem. Aļona ir divējāda – karjeristes
nobriedums komplektā ar gluži karstiem failiem no bērnības. Dažas atbildes drīzāk saņemsim pēc gadiem pieciem… Pagaidām viņa ir ceļā uz
tām.

– Puscaurspīdīga kleita, luksusa iešļūcenes, plecā zīmola somiņa… Vai tu parasti tā ģērbies, braucot ar skrejriteni? 
– Atkarībā no garastāvokļa. Ir tādi mirkļi, kad ļoti gribas skaisti sapucēties. Jā, šodien kleitā – jo kad gan vēl to uzvilkt, ja ne vasarā, brīvdienā un tik karstā dienā pie jūras? Vispār ļoti sekoju modei. 

– Kur tava mūžīgā kompanjone, tikpat slavenā terjeru meitene Džuljeta?
– Rīgā. Liepājā ar mani ir trīs mēnešus vecā Balenciaga, ko mamma uzdāvināja dzimšanas dienā, – tāds pats Jorkšīras terjers, tikai mini šķirne. Mammai vienmēr skandēju, ka gribētu vēl vienu jorku, un kādu dienu viņa man telefonā atsūtīja sunīša foto ar jautājumu: «Nu, kak tjebe takoj podarok?»¹ Atbildēju: «Kruto!» Jorki ir neparasti suņi – viņiem nav vis spalva ar pavilnu, kas nomainās, bet gan mati kā cilvēkiem. Mazulīte šobrīd guļ, uz dažām stundām droši var atstāt dzīvoklī vienu. Ļoti jāseko, lai nebūtu par karstu, vai nav caurvējš… Džuljeta pret jauno sunīti nav pārāk laipna, cerams, ar laiku abas sadraudzēsies. 

– Jā, sunīši. Jo dabūt dzīvas Mikipeles laikam nav iespējams. Visa Latvija zina, ka pirms dažiem mēnešiem tev bija skaļa 23. dzimšanas dienas ballīte – ar Mikipeli kā simbolu. Viss vienās Minnijās – tortē, balonos… Skumsti pēc Disneja?
– Jā, ļoti patīk. Mana mīļākā Disneja varone – meitenīte Minnie Mouse. Reiz jau man bija dzimšanas diena ar šo tēmu un izlēmu rīkot vēl vienu. Kamēr esmu jauna, Minnijas Mausas ballītes ir tieši laikā. Nevis sarkanā, bet koši rozā Minnija. Man ļoti patīk rozā…

– To rāda arī tavs nagu lakas tonis – luminiscējoši rozā akcenti. Ar tāda garuma nagiem nav grūti tenisu spēlēt?
– Tenisam tie nebūt nav gari. Amerikānietei Serīnai ir piecreiz garāki par manējiem, brīnos, kā tie viņai neietriecas ādā un nelūst spēlējot. Manējie ir daudz īsāki – lai ērti noturētu raketi. 

– Liepāja ir tava pilsēta kopš mazotnes, vai ne?
– Jā, bērnības vasaru pilsēta. Te dzīvojos pie vecmāmiņas. Kad viņa nomira, ilgu laiku šurp nebraucu. Tagad atkal esmu te bieži, jo draugs spēlē FK Liepāja (Latvijas futbola izlases dalībnieks Artūrs Karašausks – I. M.). ­Vecmāmiņa bija apbrīnojama – ļoti izglītota, strādāja skolas bibliotēkā, arī man Liepājas vakaros lika lasīt grāmatas. Ļoti mīlēja disciplīnu. Katru rītu vingroja pati, arī man bija jāvingro, gājām skriet uz stadionu pretī mājām… Pēc rīta rosmes ēdām auzu pārslu putru, reizēm mannas biezputru, kas man garšoja labāk. Joprojām atceros vecmāmiņas gatavoto galertu, kāpostu tīteņus un piena zupu ar makaroniem – tik gardi… Liepājas mājās drīkstēju apēst vien pāris cepumiņu dienā, toties, kad retu reizi aizbraucu uz Ukrainu pie otras vecmāmiņas, tēta mammas, drīkstēju darīt, ko vien gribēju, un mani tikai baroja, baroja ar visādiem gardumiem. Pamatīgi pelmeņi, sātīgas kotletes un bezgalīga sirsnība – to atceros no Ukrainas. 

– Tava mamma ir stāstījusi, ka tenisa talants tevī izpaudies spontānā interesē un pilnīgā mierā pirms sacensībām, – kamēr citi bērni nervozē, Aļona sēž šūpolēs un ēd saldējumu…
– Jā, teniss atplūda pats no sevis. Kopš triju gadu vecuma mani veda uz angļu valodas nodarbībām, no pieciem gadiem – uz sporta dejām, bet neviens nekad nelika spēlēt tenisu. Vienkārši no mazotnes dzīvojos kortos, kur mamma trenēja bērnus, ņēmu raketi un pati savā nodabā ar sajūsmu situ bumbiņu pret sienu. 

Tu jautāji par asarām kortā. Ja ļoti esmu gribējusi vinnēt, ir ārkārtīgi grūts mačs un smagā cīņā zaudēju, asaras plūst pašas no sevis.

Arī dejošana mani valdzināja un veicās – skaistās kleitas, mūzika… Vēl gan nedrīkstējām vilkt kleitas ar košiem akmentiņiem, kādi man ļoti patika. Man arī tagad rotas un akmentiņi patīk – tas no mammas. Tomēr deju pasauli ar tenisu savienot nevarēju, lai kā vēlētos. Divpadsmit gadu vecumā teniss dzīvi pārņēma pilnībā. Tiesa, ilgi skumu pēc dejošanas. 
Joprojām mazliet nosāp sirds, kad skatos deju sacensības un redzu, cik labi dejo meitenes, ar kurām reiz kopā sākām. Arī es tā būtu varējusi. Mierina vienīgi doma, ka Latvijā ir grūti atrast labu deju partneri, ir problēmas ar dejojošiem puišiem. Un fakts, ka teniss ir objektīvs sports. Dejošanā vērtējums tomēr ir ļoti subjektīvs – tu varbūt dejo lieliski, bet tiesnesim nepatīk tava kleita.

– Bet tu dejo joprojām.
– Hobija līmenī, tikai sev. Noslogo nedaudz citas muskuļu grupas nekā tenisā.

– Pasaule šogad apstājusies, tava karjera arī…
– Jā, visi ir šokēti. Ziemā mierīgi trenējos, martā atbraucām uz spēlēm Indianvelsā, ar menedžeri aizgājām iedzert kafiju, un viņa saka – 70 procentu, ka turnīru atcels. Līdz pēdējam neticēju, ka tā var būt. Bet jau nākamajā dienā lidoju mājās. 

– Ja viss būs labi, augustā atsāksies sezona. Kādā formā šobrīd esi?
– Grūti pateikt. Pietrūkst spēļu prakses, taču visu laiku trenējos. Skrēju, centos. Jo sapratu, ka jebkurā brīdī aizliegumus var atcelt. Pati organizācija vēl nesaprot, kā šādos apstākļos organizēt sacensības. Jauni stingri noteikumi. 

– Tev bija 17 gadu, kad triumfēji Vimbldonā, gūstot augstāko panākumu Latvijas jauniešu tenisā kopš neatkarības atjaunošanas. Kurš tev pašai šķiet karjeras lūzuma punkts? 
– 2017. gads. Vinnēju Grand Slam – vienmēr biju pēc tā ilgojusies. Kļuvu par pirmo Latvijas tenisisti, kas tikusi tik tālu. Neticami. Uzskatu, ka labā spēlēšana junioros man palīdz tagad. Daudz talantīgu mana vecuma meiteņu pēc jauniešu laika spožuma no kortiem pazuda. Dažas nolēma beidzot mācīties.

– Lielajā tenisā mācīties neesot laika, tāpēc mēdz ironizēt, ka te valda augsta nauda, bet zems IQ… 
– Tāds iespaids var rasties, jo… Daudzas mana vecuma tenisistes pameta skolu jau 12 gadu vecumā. Vecāki visu lika uz to, ka meita spēlēs tenisu, pelnīs lielo naudu, aizmirstot, ka nevar taču zināt, kā iegriezīsies dzīve. Vienmēr ir jābūt plānam B. Ilgāk par 30 vai 35 gadiem tenisu tāpat nespēlēsi. Kā pēc tam dzīvosi, ja neesi beigusi pat pamatskolu? Būsi trenere? Daudzi elites sportisti kļūst par treneriem, kaut viņiem varbūt pat nav trenera talanta, – tieši tādēļ, ka neko citu dzīvē neprot. 

– Tu esi patīkams izņēmums – vecāki ļoti rūpējās par tavu izglītību. Profesionālas tenisistes gaitas sāki, būdama skolniece Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā. Turklāt biji teicamniece.
– Skolu beidzu ar sudraba liecību. Nebija neviena septiņnieka, tikai deviņnieki, desmitnieki un pāris astoņnieku. Ja ikdienā gadījās kāda sliktāka atzīme, ļoti pārdzīvoju. Nevis mamma lika mācīties, bet pati gribēju. Man pat bija kauns nākt uz skolu, ja nebiju izpildījusi mājasdarbu. Varēju sēdēt pie uzdevumiem līdz diviem naktī, lai uz skolu aizietu, visu izdarījusi. Biju izvirzījusi mērķi – skolu pabeigt ar labām atzīmēm. Tā arī izdarīju. 

– Minēji, ka šobrīd paralēli tenisam nopietni prāto arī par studijām augstskolā. 
– Joprojām nevaru izvēlēties, ko studēt. Ir pāris ideju, bet ļoti jāizsver, lai vēlāk nenožēlotu. Būtu muļķīgi mācības iesākt un pamest, ja izrādītos, ka nav mans aicinājums. Agrāk domāju par biznesa vadības studijām, beidzamajā laikā prātoju par psiholoģiju. Mani ieinteresējušas grāmatas, kurās runā par to, kā darbojas smadzenes. Aprunājos arī ar dažiem speciālistiem – ļoti interesanti. 

– Tā būtu sporta psiholoģija? 
– Nedomāju. Tad man vajadzētu ceļot kopā ar sportistiem, to negribētu – organisms nogurst. Domāju, ka studēšu Amerikā. Amerikāņu angļu valoda man vienmēr ir patikusi labāk nekā britu. Vimbldonā reizēm nesapratu, ko viņi runā. 

– Tava mamma teica, ka tu aktīvi mācies arī spāņu valodu. 
– Man ļoti patīk šī valoda, klausos un tiešām kaifoju. Man bija trenere no Spānijas – Anabella. Bet labāk patīk Dienvidamerikas spāņu valoda, jo arī tai piemīt mazliet tāds kā amerikāņu akcents. Viņus saprotu labāk nekā Spānijas spāņus. 

– Esi mācījusies fizikas un matemātikas novirziena klasē. Vari studēt kaut ko tādu.
– Esmu domājusi par to, un matemātika man ļoti patīk, tā palīdz kortā – spēlēt un uzvarēt. Man pat saka, ka es kaut kā matemātiski domāju, tā stratēģiski. 

– Tu esi uzbrūkošā tenisiste. Tā agresīvi spēlē kopš bērnības?
– Vienmēr esmu spējusi spēcīgi iesist pa bumbiņu, speciāli neiespringstot. Neviens mani tā nav mācījis – vienkārši sāku spēlēt tādu tenisu. Man vienmēr ir paticis, ka laukumā kontrolēju situāciju, nevis nemitīgi aizsargājos. Uzbrūkošā tenisā 90 procentos gadījumu situāciju kontrolēju es. Tas ir labāk – nebūt atkarīgai no otra spēles stila. Spēlētāji, kas spēlē aizsargājoties, atspēlējoties un atkaujoties, pakļaujas. Ja otrs nekļūdās, viņi nekādi nespēs uzvarēt. Viņus pārspēlēs ar ātrumu.

– Kā var dabūt kontroli? No pirmā sitiena?
– Protams. Galvenais – pašā pirmajā mirklī noķert pārliecību. Ticību sev. Nevis sist ar raketi, bet sist ar pārliecību. Pēc tam jau automātiski veicas. Pat ja gadās slikta diena – tu daudz kļūdies un, visticamāk, zaudēsi –, tik un tā būsi spēlējis savējo spēli, nevis svešo. Bet, kad diena ir laba, tu trāpi un vari uzvarēt jebkuru uz pasaules. 

– Tātad vajag labu dienu. 
– Un spožu reakciju. Citreiz radu iespaidu, ka grasos kaut ko mainīt stratēģijā, lai psiholoģiski iebiedētu pretinieku un viņš aizdomātos…

– Kā tu panāc labu dienu? Kā noskaņojies? Teici, ka pirms iziešanas kortā klausies mūziku. Palīdz? 
– Jā, lai paliktu savās domās. Parasti tā ir mūzika krievu valodā. No latviešiem – Prāta vētra, dažas Gacho jeb Mesas dziesmas, Busulis, Musiqq – viņi spēlēja arī manā dzimšanas dienā, liepājnieki, pāris reižu esmu viņus te satikusi.

– Kas tas par balzamu, ko tu spēles gaitā pa brīdim uzsmērē uz lūpām, kaut kāds maģiskais?
– Vienkārši Carmex. Man ir ļoti sausas lūpas, saulē apdeg, jūtu diskomfortu. Nu jau tas kļuvis gandrīz par māņticīgu ieradumu – ja neuzsmērēšu, tad nenotiks, kā vajag man. (Pasmaida.) 

– Vai tev ir bijis bail iziet kortā? Vienkārši bail, un viss?
– Reti, bet tā gadās pirms fināliem. No rīta pamostos – viss ir normāli, iesildos – normāli. Bet piecas minūtes pirms iešanas uz spēli jūtu uznākam tādus konkrētus drebuļus, ka pazūd viss apkārt. Ja nespēju šo sajūtu likvidēt, spēlēt ir grūti. 

– Tu bieži spēles laikā lauz raketi? Par to esot sods. 
– Pēdējoreiz ļoti sen, tā nejauši izlidoja no rokām. Kad tā stipri sasvīst, sitienā rakete izslīd. Tā gadās. Bet sods ir liels, jā. Ir tādi, kas konstanti lauž raketes, un tādi, kas lamājas. Es drīzāk esmu no tiem, kas nolamājas. Mamma mani ir bārusi par šādu uzvedību. 

– Uz ko lamājies?
– Visbiežāk uz sevi. Bet, ja pretiniece kaut ko nesaprotamu izspēlē, tad arī uz viņu. Esmu tik emocionāla, ka, lai arī cenšos valdīties, nav iespējams – vajag to iztrakot, izšļakstīt ārā no sevis. Lai kļūtu vieglāk.

Teniss ir elitārs sporta veids un uzrāda skatītāja inteliģenci. Izšķirošos brīžos viņiem ir pienākums klusēt.

Protams, visur ir mikrofoni un kameras, viss ir redzams, dzirdams. Un, ja es kaut ko kliedzu, tad iznāk, ka skatos tieši kamerā. Saprotu, ka tāda uzvedība izskatās briesmīgi, ne visai glīti izklausās, bet… Ja neizliesi emocijas uz āru, gruzdēsi iekšēji, un tas ir vēl sliktāk. Tu jautāji par asarām kortā. Ja ļoti esmu gribējusi vinnēt, ir ārkārtīgi grūts mačs un smagā cīņā zaudēju, asaras plūst pašas no sevis.

– Tieši šo dabisko emociju dēļ jau tenisu skatās. Tās ledus karalienes, kuras ar vienādu seju gan zaudē, gan vinnē, nav interesantas. 
– It kā mierīgās dedzina sevi no iekšienes, emocijas krājas, blīvējas, un nevar zināt, kas ar viņas prātu notiks pēc mača. Ir gadījies redzēt, kā tāda pēc spēles aiziet un salauž visas savas raketes pēc kārtas. 

– Kādas ir attiecības starp spēlētājām ārpus laukuma? Vai Latvijas izlases sastāva spožās dāmas Sevastova un Ostapenko draudzējas?
– Normāli satiekam. Reizēm sarakstāmies. Tagad Liepājā abas pat kopā trenējamies, abas Tallinā par Latviju spēlēsim. Mums vienai otra jāatbalsta. 

– Tev patīk mača laikā just skatītāju klātbūtni?
– Ļoti! Ļaužu pilnā stadionā izbaudu spēli. It kā jūtu saikni ar viņiem, pat elpu – burtiski kaifoju no tā, ka viņi ir atnākuši, jo vēlējušies redzēt šo dueli. Gribas spēlēt vēl spēcīgāk, viņiem baudāmāk. 

– Tenisa etiķete nosaka, ka, cienot spēlētāju nervu sistēmu, skatītājiem spēles laikā ir jāklusē, skaļāk izpaužoties vien starplaikos. Tev patīk, ja servējot dzirdi balsis no tribīnēm?
– Teniss ir elitārs sporta veids un uzrāda skatītāja inteliģenci. Izšķirošos brīžos viņiem ir pienākums klusēt. Nedod Dievs, kādam iezvanīsies telefons – tiesnesis pat var aizdzīt projām. Nesaprotu, kā hokejisti tādā grandošā troksnī spēj fokusēties. Dažreiz gadās, ka cilvēki sajauc, kuru sportu atnākuši skatīties, – sēž tenisa tribīnēs, bet uzvedas kā futbolā. Tā man gadījās Maiami finālā, kad spēlēju pret brazīlieti. Tribīnēs – pilns ar latīņamerikāņiem, kuri atbalstīja savējo. Viņu bija tik daudz, un viņi tikai auroja kā nenormāli, par katru kļūdu aplaudēja. Ar šādu necieņu saskāros pirmoreiz mūžā. Pirms spēles mani par to brīdināja, bet nedomāju, ka būs tik baisi. Viņi mani tik stipri sakaitināja, ka vinnēju. Biju tik dusmīga, ka pēc spēles iekliedzu come on! viņiem sejā.

– Vai to supermilzīgo somu, ko allaž ņem līdzi laukumā, kāds palīdz stiept?
– Visbiežāk jau ne. Bet tā mēdz būt ļoti smaga, jo ņemu līdzi lietas visiem gadījumiem – deviņas raketes, divus pārus apavu. Negribu vēlreiz piedzīvot reizi, kad spēles laikā botām atlēca zole, bet citi apavi palikuši ģērbtuvē. 

– Kortā tevi ietērpj Adidas. Viņi ieklausās arī tavās vēlmēs? 
– Viņi izdomā, ko vilkšu, bet vēlmes drīkstu izteikt. Kad viesojos viņu ofisā, man jautāja, kuras krāsas vēlētos savos tērpos, kādu modeli. Piedāvāja variantus.

– Man patīk, ka mačos tu lēkā patriotiskos apavos, uz viena rakstīts Rīga, uz otra – Aļona. 
– Kad izrādījās, ka standarta botās man ir grūti spēlēt, vajadzēja atrast īpaši ērtu modeli. Šie apavi tapa Vācijā, iepriekš noskenējot kājas 3D. Bet uzraksts Rīga nav tikai sponsoru dēļ, arī tāpēc, ka tā ir mana mīļā dzimtā pilsēta. 

– Pie somas tev ir lācīši ar Latvijas karodziņu uz vēdera. Intervijās allaž piemini savu zemi ar mīlestību.
– Tur rakstīts: Somebody from Latvia loves you…² Tā ir. Ļoti patīkami izjust fanu mīlestību.

– Šis gads tev sākās ar lielu nelaimi, janvāra pirmajās dienās negaidīti mūžībā aizgāja tavs tētis Jevgeņijs Ostapenko. Tobrīd ar mammu biji Austrālijā pirms gaidāmā turnīra. Atsauci dalību sacensībās un nekavējoties atgriezies Latvijā, lai organizētu bēres. 
– Ka tēta vairs nav, uzzināju treniņā Oklendā. Tas bija ārkārtējs satricinājums, jo… tā pēkšņi. Viņam viss bija labi, pat neslimoja, ne mazāko aizdomu. Vēl decembrī Rīgā nosvinējām viņa 65. dzimšanas dienu. Vainīgs asinsspiediens. Ja kāds būtu mājās, tad pamanītu, ka viņam slikti. Bet vīriešiem laikam tā ir, arī mamma pēkšņi zaudēja savu tēvu, viņam vēl nebija pat 60 gadu, ne dzēra, ne smēķēja.

– Un tavs tētis bija…
– Viņš mani ļoti mīlēja. Savulaik atbrauca no dzimtās Ukrainas, lai Rīgā iestātos institūtā. Stāstīja, ka saticis manu mammu un uzreiz sapratis, ka grib viņu par sievu. Man šķiet, viņiem bija liela mīlestība. Un tētis ļoti vēlējās meitu. Viņam jau bija dēls no iepriekšējās laulības. Kad biju maziņa, ar pusbrāli sazinājos, bet viņš šo kontaktu negribēja. Vēl pirms dažiem gadiem rakstīju viņam vēstuli, atbildi nesaņēmu, un man nav viņa telefona numura. Pusbrālim ir ap 35 gadiem, beidzis Mākslas akadēmiju, veido auto dizainu un dzīvo Losandželosā. Pāris stundu braucienā no turienes, ­Indianvelsā, mums ir ikgadējs turnīrs. Itin vienkārši būtu varējuši satikties, ja viņš gribētu. Ukrainas radi viņam ­uzrakstīja par tēta nāvi, bet viņš neatbrauca uz bērēm. Dīvaini. Tētis taču cilvēkam ir tikai viens. 

– Kad jautāju, no kurienes tevī ir leģendārais sitiena spēks, atbildēji – no tēta.
– Esmu jaudīgāka par mammu, pēc dabiskā spēka – tuvāka tēvam. Pa viņa līniju visi ir stipri, arī vectētiņš bija liels, spēcīgs. 

– Tētis allaž vēroja tavu spēli, devās līdzi braucienos. 
– Jā, man tas ļoti patika. Kad spēlēju junioros, astoņdesmit procentus laika tieši viņš bija tas, kurš mani pavadīja. Tiesa, pēdējā laikā nogura, tālākos braucienos vairs nedevās. Brauca mamma. Tētis pievienojās vien tad, ja viņu ieinteresēja kāds turnīrs tepat Eiropā.

– Janvārī tev vajadzēja ļoti daudz spēka, lai izturētu sāpes un nervu spriedzi; ceļot uz Austrāliju un atpakaļ tev tajās dienās nācās divas reizes. Nav brīnums, ka pēc tam Melburnas maču zaudēji.
– Pirmoreiz mūžā piedzīvoju tādu pārlidojumu. Jā, varēju turnīrā neatgriezties. Tomēr bija jāspēlē. Ļoti smagi… Daudz raudāju. Ja nebūtu gājusi pie psihoterapeita, nespētu atgūties. 

– Tavs tētis agrā jaunībā bija spēcīgā Zaporožjes Metallurg vārtsargs. Tu arī esi iemīlējusi futbolistu…
– Jā, tāda skaista sakritība. Tikai tētis agri beidza spēlēt, un vārtsargs ir vairāk pats par sevi – it kā komandā, bet tomēr ne. Ja bumbu nenoķers, visa atbildība pašam. Artūrs ir uzbrucējs. 

– Redz, kā esat satikušies divi uzbrucēji – katrs savā sportā. 
– Tur jau arī slēpjas mūsu attiecību burvība – abi esam ļoti līdzīgi raksturā, abi ļoti sprāgstoši. Mums kopā nav garlaicīgi. 

– Tētis tev atstāja kuteri. Zinu, ka pirms dažiem mēnešiem esi nokārtojusi ūdens tiesības…
– Jā, drīkstu vadīt pa upi divpadsmit metru garu kuģi. Bet galvenais iemesls, kāpēc šīs tiesības vēlējos, – man ļoti patīk braukt ar ūdensmotociklu, taču Latvijā to nedrīkst darīt bez tiesībām, sods ir 500 eiro.

– Tavas aizraušanās vispār ir ekstrēmas.
– Ir gan! Dievinu amerikāņu kalniņus, arī risks uz ūdens mani nebiedē – ja brauc ar prātu, netrakojot. Divreiz izgāju arī ekstrēmās auto braukšanas kursus. Mācījos braukt pa kailu ledu. Ļoti aizrāvos. Prātoju, ka vēl pāris reižu vajadzētu šajos kursos pamācīties.

(Nopīkst telefons. Aļona man rāda tikko atsūtītu fotogrāfiju, pirms brīža uzņemtu Liepājas tenisa kortā, – augšup pa režģi vijas pamatīgs zalktis.)

Reiz arī mūsu Rīgas mājā ielīda čūska. Ļoti no tām baidos, arī no zirnekļiem, pat maziņiem.

Kad tikko Cofee Lovers kioskā esam paņēmušas ledus kafiju, pa bruģēto celiņu mums garām nemākulīgi aizklumburē meitene skrituļslidās. Aļona saķer galvu… 
– Paskaties! Viņa ir bīstami sašķiebusi kreiso kāju! Tūlīt kritīs… Tik bailīgi… Nē, skrituļslidas gan nav mans variants. Slidošana uz ledus – arī ne.

– Kā norit tava diena? Pamosties un…
– Protams, vispirms instagramā – kā bez tā dzīvot? Skatos, ko darījuši draugi un paziņas. Nevienai slavenībai nesekoju, tikai savējiem. Tad lasu ziņas. Brokastoju. Baroju suni. Braucu uz treniņu. Man ir divi treniņi dienā. Šodien brīvdiena, un es gatavoju smūtiju, piekārtoju dzīvokli. Ja svētdienā jūtos piekususi, palieku mājās un skatos filmas. Bet manī plosās neapturams dzinulis – it kā gribas mājas mieru, vienlaikus tomēr vajag nemitīgi kaut kur traukties, kaut pastaigāties, uz kino aiziet. Šogad esmu arī peldējusies jūrā. Sauļoties? Mana āda vislabāk iesauļojas vienīgi Austrālijā, tur ir pareizā saule. 
Beidzamajā laikā ļoti gribas dzert kafiju. Rīgā manas mīļākās ir Coffee Inn un A.L.L. Cappuccino – ļoti garšo kafija, ko tur pasniedz. 

– Tavs hobijs ir ēdiena gatavošana, gandrīz tenisam līdzvērtīga kaislība.
– Ļoti, ļoti patīk! Un daudz protu. Taisu pelmeņus – gan mīklu, gan pildījumu. Ar mammu gatavojām lazanju, tas aizņēma trīs stundas, taču izdevās izcili gardi. Protu izcept kotletes un ļoti garšīgas pankūkas. Ikdienā cenšos gatavot veselīgu maltīti – vāru vistu, grilēju lasi, steiku ar rīsiem vai pastu, salātiem. Tomēr sirdij vistuvākās man ir kūkas – tortes, siera kūka, mafini, eklēri, ļoti garda šarlote. Uztaisu un citreiz pati neēdu, vien cienāju draugus. 

– Daba, puķes, kultūra… Tas tev ir vajadzīgs?
– Kalni man nepatīk. Nejūtos tur komfortabli, varu pavadīt pāris dienu, bet pastāvīgi dzīvot negribētu. Puķes – patīk. Pamodos nākamajā rītā pēc dzimšanas dienas – rozēm, hortenzijām, peonijām pilnā mājā. Gleznas man patīk, bet neaizraujos. Teātrī neesmu bijusi ļoti sen – Amerikā skatījos mūziklu Chicago. Agrāk lasīju dzeju. Kino izvēlos reālistiskus trillerus. Fantastika nav man. Nemīlu autobiogrāfijas – nepatīk lasīt par cilvēkiem, par sportu ne tik. Labprātāk lasu zinātniskas grāmatas. Pagājušogad biju Versaļas pilī – tur bija ļoti skaisti.

– Rundāles pilī esi bijusi? 
– Kaut kad bērnībā vai skolas laikā.

– Tā ir interesantāka par Versaļu.
– Jā, tā izskatās – redzēju fotogrāfijās. 

– Tev nekad nav gribējies mest tenisu pie malas un dzīvot mazāk strukturētu dzīvi – izbaudīt jaunību, ceļojumus?
– Dzīvot parastu dzīvi? Nē! Jo saprotu, ka tenisu nespēlēšu visu mūžu. Ja esmu to izvēlējusies kā karjeru, tad līdz 30 gadiem paspēlēšu. Pēc tam darīšu, ko vēlos. Bet, protams, nogurums uznāk. Īpaši, kad braucienos nākas mainīt kontinentus. Te ASV, te Ķīnā, te Austrālijā. Kad nevar aizmigt no pārguruma… Pamosties un reizēm nesaproti, kur esi… Tad ir grūti. Bet pāriet. 

– Kādu tu iedomājies savu dzīvi pēc tiem septiņiem gadiem, kad būsi beigusi tenisa karjeru?
– Protams, būs bērni. Karjeras laikā nav prātīgi būt tenisistei ar bērnu – klejot ar mazuli pa turnīriem. Bērnam ir jādzīvo normāla dzīve, nevis jāmētājas pa kontinentiem. 
Man ļoti patīk Rīga. Domāju, ka manas galvenās mājas būs te. Pēc megapolēm te ir ļoti labi – viss ir, tikai mierīgāk. Liepājnieki saka – oi, Rīgā ir tādi sastrēgumi! Klausos un pasmaidu – uz Ņujorkas, Londonas fona Rīgā vispār nav korķu. Ziemā, kad ir neizturami auksts, dažus mēnešus padzīvotu Dubaijā – tur bieži braucu atpūsties. Un Maldīvu salās man patīk. 

– Ja noņem skumjas pēc tēta, tu teici, ka uzskati sevi par laimīgu cilvēku. 
– Jā, tikai vēl neesmu sasniegusi visu, ko gribētu. Ideāli ir būt pasaules pirmajai raketei. Un tas ir reāli, tikai ļoti daudz jāstrādā. Jauniešos taču pasaulē biju otrā. Pēc tam viss pakāpeniski gājis uz augšu – esmu vinnējusi Grand Slam. Tas parādīja, ka viss ir iespējams. Protams, ja pati darīšu – visu.

¹ Kā tev patiktu šāda dāvana? (Krievu val.)
² Kāds Latvijā tevi mīl… (Angļu val.)