Zbigņeva Stankeviča atziņas par mīlestību: Tie, kas sludina brīvo mīlestību, neņem vērā cilvēka dabu
Vai kāds gan varētu vēlēties savu dzīvi nodzīvot bez mīlestības? Mēs katra pēc tās alkstam, lai arī apzināmies, ka tā mūs spēj gan celt, gan arī apdedzināt un ievainot. Kur meklēt un kā vairot patieso mīlestību, kas vieno divus cilvēkus? Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts ZBIGŅEVS STANKEVIČS atbildes rod tūkstošiem gadu senās gudrībās.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Kad Dievs radīja cilvēku, viņš radīja vīrieti un sievieti. Mana tēze ir šāda: tikai mijiedarbojoties viens ar otru, vīrietis un sieviete pilnā mērā top par cilvēku.
1.
Cilvēkos ir labestības potenciāls, ikviena sirdī ir slāpes pēc mīlestības, un katrā ir vēlme mīlēt arī citus.
Taču dziļa mīlestība, ja runājam par pāri, ietver trīs slāņus: fizisko fascināciju, psiholoģisko jeb dvēselisko saskaņu un garīgo slāni, kas ietver līdzīgus dzīves pamatuzstādījumus. Lai mīlestība būtu noturīga, svarīgi, ka attiecībās pastāv un tiek attīstītas visas trīs minētās dimensijas. Mūsdienu lielākā kļūda, kāpēc tik daudz cilvēku attiecībās apdedzinās, ir tā, ka cilvēks seko fiziskajai fascinācijai pret otru un tā apsteidz pārējās divas dimensijas. Taču, kad rozā brilles krīt un realitāte gaismojas, izrādās, ka pārējos slāņos starp sievieti un vīrieti nav saskares punktu.
2.
Cilvēks, kurš skrien no vienām attiecībām uz citām, ir kā naktstauriņš, kas lido uz uguni…
Jo problēma nav atrisināta – ar katrām nākamajām attiecībām cilvēks tiek arvien vairāk traumēts un ievainots. Visas attiecības sākas ar lielām cerībām, bet neizdošanās atstāj smagas rētas – kļūst arvien grūtāk otram atvērties un mīlēt, būt patiesi laimīgam. Vairākas izjukušas attiecības pagātnē ir viens no iemesliem, kāpēc mūsdienu cilvēki piedzīvo depresiju.
