Žanna Dubska: Es nolēmu nenovecot

«Brauciet pie manis,» viņas samtainā balss saka telefona klausulē, kad vienojamies par vietu intervijai. «Man ir garšīga kafija un tēja, šokolāde.» Kurš gan atteiktos no šāda piedāvājuma?
Tikšanās dienā mazliet kavēju, sūtu Žannai ziņu, uz ko viņa atbild: «Super! Esmu vannā, durvis ir vaļā, nāciet augšā.» To, ka esmu īstajā dzīvoklī, saprotu pēc krāsainajiem mēteļiem un kurpēm gaitenī, bet Žanna tiešām ir vannā. Spriežot pēc skaņas, skatās seriālu. «Es tūlīt nākšu!» viņa sauc un nāk arī, gatavo solīto kafiju un tēju. Ir sākusies Rīgas Modes nedēļa, vakarā Žannai jādodas uz vienu no skatēm, un mums sarunai atvēlētas divas stundas. Norunājam ilgāk. Par attiecībām un dzīvi. Par modi un stilu šoreiz – vien pieskaroties.

Gaumi grūti izveidot, ja cilvēkam apkārt daudz neglītā…

– Žanna, kā jums šķiet, ar gaumes izjūtu piedzimst vai to var izveidot laika gaitā?
– Par to esam daudz strīdējušies ar manu draugu Aleksandru (modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs – aut.). Viņš uzskata, ka cilvēks ar gaumi var izveidoties tikai noteiktā vidē, ko rada ģimene. Augot pilī vai muižā, redzot gaumīgas mēbeles, harmoniskas krāsas, ēdot no izsmalcinātiem traukiem, valkājot kvalitatīva materiāla apģērbu. Varbūt Aleksandram taisnība. Gaumi grūti izveidot, ja cilvēkam apkārt daudz neglītā… Pieļauju, ir cilvēki ar iedzimtu spēju saredzēt krāsu nianses un toņus, līdzīgi kā piemīt muzikālā dzirde. Lai izveidotu skaistu, interesantu stilu, vajadzīga spēja redzēt harmoniju krāsās, faktūrās, proporcijās, atšķirt kvalitatīvu priekšmetu no nekvalitatīva. 

– Vai atceraties dienu, kad nolēmāt – būšu tik spilgta un pamanāma? Esmu dzirdējusi nostāstus, ka agrāk dažkārt varējāt staigāt treniņbiksēs, tomēr jums vienmēr bijis dārgs parfīms.
– Ja jūs dzīvotu manā rajonā, arī tagad visbiežāk mani redzētu sporta tērpā un sporta apavos. Bet pie tā būs spilgts mētelis, neparasta soma, brilles.
Mainīt stilu uz daudz spilgtākiem toņiem – tas bija ļoti apdomāts solis. Diezgan ilgi staigāju visa melnā, nebiju publiska, vairāk stāvēju aiz kameras, veidojot stila fotogrāfijas. Kad gāju uz modes un stila pasākumiem – un tas visbiežāk bija Parīzē, Londonā, Milānā –, skatījos uz tādām stila ikonām kā Anna Pjači vai Izabella Snova un ģērbos kā visi modes aprindu cilvēki – melnā, melnām brillēm, melniem apaviem. Cilvēki no modes vides atpazina manu melno – Yamamoto, Comme De Garcons, Balenciaga, saņēmu komplimentus, bet ikdienā sabiedrība jau vienkārši redz sievieti tumšās drēbēs. Neviens neatpazīst, ka esmu uzvilkusi kreklu no Comme De Garcons, kas man, starp citu, joprojām ir, vai, piemēram, zeķbikses par 100 eiro. Nu, smukas zeķbikses, un viss…

Mainījos, kļūstot publiska, sākot strādāt televīzijā. Pirms 15 gadiem Latvijā ienāca kāda britu kompānija, kas bija veikusi tirgus pētījumu, un viens no jautājumiem bija: kurš no stilistiem jums ir atpazīstams. Nosaukts bija tikai mans uzvārds. Izlasot pētījuma rezultātus, sapratu, ka esmu zīmols.