Zane Daudziņa: Ir pilnīgi skaidrs, ka ikviena dzīve ir vajadzīga un vērtīga tikai sev
Dzīvojot mūsu platuma grādos, vasarā gaiņājam kukaiņus, bet ziemā pastāvīgi jāatvaira izmisīgas un grūtsirdīgas domas. Un tā tu, cilvēk, visu laiku esi aizņemts ar savas mentālās veselības uzturēšanu… Prāts šaudās starp spriedzi, kā pagūt visu, kas jāizdara, un smeldzošu neziņu, kā atrast laiku sev pašam.
Foto: no personiskā arhīva
Saplūšana ar dabu noārda ambīcijas, izšķīdina egoismu un sarežģīto vienkāršo līdz primitīvam esības priekam.
Pērn bija citādi. Pa mūsu māju periodiski klīda divi aktieri bez darba. Sanāca uz ēdienreizēm un runāja par saviem pedagoģiskajiem pienākumiem, par dzīves skatījumu, nonāca strupceļā, tad pietuvinājās… Dīvains laiks. Viena pēc otras nāca un nebūtībā izplēnēja tukšas spoku stundas ar laisku adīšanu, nažu trīšanu, veļas locīšanu, ēdiena gatavošanu, trauku mazgāšanu un sniega šķūrēšanu, un tā droši vien arī daudzi citi ilgstoši dzīvoja savā galvā – totālā pašizolācijā no pasaules, apjukuši un vieni. Mūsu glābiņš bija daba.
Šogad jāmeklē savi spēka punkti.
Joprojām daba. Skaista un rāma tā lauku dzīve. Tikai… daba ir par sevi un cilvēks tajā tāds nemākulīgs, izbrīnījies viesis. Tad nu izturies kā pieklājīgs ciemiņš un saki nevis: «Nu gan riebīgi līņā,» bet gan: «Man piebira pilnas kurpes zilu ziedu, zelta rasas!» Tā būtu jāmācās dzīvot. Saplūšana ar dabu noārda ambīcijas, izšķīdina egoismu un sarežģīto vienkāršo līdz primitīvam esības priekam. Lauku vienatne ar savu rīta pelēcību bezvēja klusumā ļauj norobežoties no civilizācijas kņadas, lai klausītos dziļi sevī, dzirdētu patiesību.
