Zane Daudziņa: Beidzot jūtos pielikusi punktu kādam posmam savā dzīvē
Zanes Daudziņas pandēmijas laikā tapusī Dienasgrāmata ilgu laiku turējās pārdošanas topu virsotnē un piedzīvojusi jau ceturto papildmetienu. Šķietami vienkāršās ikdienas piezīmes pārsteidzoši norezonēja latviešu lasītāju dvēselēs un prātos. Nupat Zanei iznākusi otra grāmata – Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī. Akadēmisks, tomēr plašai auditorijai domāts darbs.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
Zane atzīst – ja kāds reiz teiktu, ka viņai gada laikā iznāks divas grāmatas, ne par gramu neticētu. Taču savulaik viņa arī neticēja, ka varētu kļūt par aktrisi, tāpēc iestājās universitātē filologos. Ilgu laiku uzskatīja, ka tā bijusi pilnīgi lieka cilpa dzīves ceļā, taču, iespējams, bez šī pamata Zane nebūtu kļuvusi par runas pedagoģi un arī grāmatas nemaz nebūtu tapušas.
– Tāda sajūta, ka tu visu laiku atrodi jaunu gultni, pa kuru plūst. Aktiermāksla, runas pedagoģija, tagad grāmatas…
– Es sevi izjūtu kā ļoti dažādu un daudzveidīgu. Pie grāmatām zināmā mērā vainojama pandēmija. Kauns jau cilvēkiem teikt, ka man tā nāca gandrīz kā uz pasūtījumu.
– Kāpēc kauns? Daudzi atzīst, ka beidzot kaut kas viņus apturējis ikdienas skrējienā.
– Es arī nezinu, vai citādi būtu uzrakstījusi tik nopietnu darbu. Protams, biju apņēmusies kaut kad to izdarīt, pat biju paņēmusi akadēmisko gadu, taču man bija arī ieplānots daudz Sieviete kā konfekte izrāžu, visi citi darbi… Pēkšņi viss aizklapēts ciet – un nav kur sprukt, jāraksta. Viegli jau nebija; tādam praktiķim kā man tikt iekšā akadēmisko zinību teorētiķa kurpēs – tas ir tikpat kā helikopteram pēkšņi sākt kursēt pa dzelzceļa sliedēm. Kamēr sevi dabūju uz pareizajām pārmijām, ko tik nebiju izdarījusi – māju iztīrījusi, visu dārzu apstādījusi, maizi cepu teju katru dienu. Visu ko, lai tik nebūtu jāraksta…
Man vajadzēja jaunu spērienu.
– Smieklīgi, ka mērķis bija rakstīt nopietnu pētījumu par aktiera runu, bet vispirms uzrakstījās Dienasgrāmata.
– Pats pirmais mērķis nebija nekāda grāmata. Vienkārši 2014. gadā es sapratu, ka vairs nespēju normāli funkcionēt kā runas pedagoģe, ka kļūstu pati sev garlaicīga. Cilvēkiem, kuri pie manis mācās, spīd acis, bet man vairs ne. Man vajadzēja jaunu spērienu. Es tieši biju nogriezusi zēngalviņu un līdz ar to jutu, ka esmu atbrīvojusies no kaut kā bremzējoša. Un man uznāca drosme. Ne reizi vien biju fantazējusi, ka vajadzētu rakties dziļāk, bet likās – kāda no manis, aktrises, zinātniece… Bet tajā gadā tomēr nolēmu pamēģināt stāties doktorantūrā. Tad jau bija par vēlu atkāpties. Tā nu gandrīz deviņi gadi ir pagājuši nemitīgā sevis izaicināšanā. Darbs ir izdarīts, un beidzot jūtos pielikusi punktu kādam posmam savā dzīvē. Tāpēc tagad esmu sev uzdevusi vismaz gadu dzīvot skaistu, brīvu dzīvi, kurā dziedu, dancoju, draudzējos, atsāku zīmēt…
