Viss par raudāšanu un neraudāšanu – no emocionālas noslēgtības līdz depresijai
Šķiet, kas varētu būt vienkāršāk kā raudāt. Tikai vienā brīdī pēkšņi pieķer sevi, ka to nevari. Asaras krājas kaut kur dziļi iekšpusē, bet uz āru nenāk. Vai tas nozīmē, ka tava emocionalitāte kaut kādu iemeslu dēļ ir nobloķējusies?
Konsultē psihoterapeite EVIJA ZIEMELE.
Ko tas nozīmē – nevaru paraudāt?
Visi mazi bērni raud, un nav tāda, kas būtu uzaudzis pavisam bez raudāšanas. Tomēr scenāriji, kas ar mazajiem bērniem notiek tālāk, kā viņi tiek audzināti un kādu pieredzi iegūst ģimenē, var atšķirties, un tas ietekmē arī attieksmi pret šķietami tik vienkāršu emociju izpausmes veidu kā raudāšana. «Var notikt tā, ka kaut kas vai kāds var aizslēgt ciet spontāno saslēgumu starp bērna iekšējo jušanos un reaģēšanu uz āru ar asarām.» Nereti to panāk ar frāzēm beidz raudāt, saņemies, par ko tu vispār te raudi, ko bērns dzird gan no vecākiem, gan bērnudārzā, gan skolā. Un tad bērnam var šķist, ka augstāk vērtēti tiek tie, kuri iztur un neraud. Ja bērns ne tikai no saviem vecākiem, bet arī cilvēkiem sev apkārt nesajūt empātisku attieksmi un tā viņā arī nekādi nav veicināta un ieaudzināta, iespējams, viņš turpmāk dzīvē ne tikai nebūs pasaulē līdzjūtīgākais cilvēks, bet arī ne sevišķi emocionāli reaģēs jebkurā situācijā. Daudziem ģimenē nav iemācīts, ka otru var apskaut mirklī, kad viņam ir bēdīgi un skumji. Tāpēc viņi nevar pat izturēt, ka tos žēlo. Un cenšas nekad neraudāt.
Atsākt raudāt pēc ilgstošas neraudāšanas var būt pat fiziski sāpīgi.
Tomēr, ja spēja tā no sirds paraudāt ir zudusi pakāpeniski – ar laiku vai arī kādā noteiktā brīdī –, visticamāk, mēs šo emociju izlādi esam kompensējušas ar kaut ko citu. Dažreiz mums raudāšanai vienkārši nav spēka, jo, lai arī šķietami spontāns, tas tomēr ir arī ārkārtīgi emocionāls process un prasa zināmu enerģiju. Katrā ziņā ar prātu vien dabūt ārā asaras nemaz tik viegli nevar.
«Bet, protams, neraudāšana var liecināt arī par nopietnākām problēmām, piemēram, depresiju. Depresija var izpausties dažādi – gan ar, gan bez raudāšanas. Jo var būt tā, ka veģetatīvā nervu sistēma nepalaiž vaļā raudāšanas mehānismu, tāpēc ka smadzenēs izveidojušās noteiktas asociatīvās saites, kas saka priekšā, ka raudāt nedrīkst.» Un tad ir tā, ka mums pat ļoti gribas raudāt, asaras sastrēgst acu zonā, bet uz āru tās tomēr nenāk. Pacienti, kuri cieš no noteikta depresijas veida, bieži vien atzīstas, ka tieši raudāšana viņiem ir palīdzējusi atveseļoties. It kā šķiet jocīgi – jau tā nomāktā stāvoklī vēl sākt raudāt. Bet tieši raudāt šajā gadījumā ir labāk nekā neraudāt. Jo, ja mēs sākam palaist vaļā emocijas, tad tā ir pazīme, ka notiek atveseļošanās. Tiesa, atsākt raudāt pēc ilgstošas neraudāšanas var būt pat fiziski sāpīgi.
