Vinnija Pūka lāsts. Vecāku nemīlestība un negribētā slava
Ir 1926. gads, kad Lielbritānijā iznāk bērnu grāmata Vinnijs Pūks un pārliecinoši iekaro gan mazo, gan lielo lasītāju sirdis. Pēc gandrīz simt gadiem to joprojām ar aizrautību un prieku lasa gandrīz visā pasaulē.
Foto: Shutterstock
Mākslinieks Ernests Hovards Šepards nīgri izteicās, ka ienīst muļķīgo, veco lāci un nožēlo, ka savulaik piekritis ilustrēt grāmatu.
Tāpēc savādi ir dzirdēt, ka tik izdevies darbs tās veidotājus laimīgus darīja vien uz īsu laiku. Kaut gan grāmata padarīja slavenus tās autorus, ar laiku viņiem pašu radītais Vinnijs Pūks kļuva par nastu. Vēl vairāk – mākslinieks Ernests Hovards Šepards nīgri izteicās, ka ienīst muļķīgo, veco lāci un nožēlo, ka savulaik piekritis ilustrēt grāmatu. Arī Alans Aleksandrs Milns nespēja samierināties, ka visus viņa stāstus, romānus, lugas un dzeju aizēno stāstiņi bērniem. Savukārt rakstnieka dēls Kristofers Robins Milns – puisēns, kura rotaļās un fantāziju pasaulē tēvs guva iedvesmu grāmatai, padarot zēnu arī par vienu no tās varoņiem, – visiem spēkiem centās norobežoties no popularitātes, kā arī atsvešinājās no vecākiem. Tā nu varam teikt, ka šis ir stāsts par to, kā darbs pāraug tā radītājus, un dzīvot kaut kā milzīga (lai arī tas ir tikai rotaļu lācis ar zāģu skaidām pildītu galvu) ēnā ir smags pārbaudījums.
