Viņas vienīgo dēlu notrieca vilciens. Gaismu māksliniece Lienīte Slišāne: Dieliņ, es arī tevi mīļoju!

Pirmais laiks kopš traģēdijas Lienīti turēja uz robežas. Un joprojām izdzīvot palīdz atmiņas – dēla pieraksti, zīmējumi un īsziņas telefonā. Skudras solīšiem Lienīte mēģina doties tālāk. Beidzot spēj runāt par notikušo un par sevi šai brīdī, kaut atzinās, ka ļoti baidās. «Ja tas var kādam palīdzēt, tad runāšu… Tikai viss ir sagriezies. Nezinu, vai tas, ko domāju, tiešām ir tas, ko es domāju…»

Viņa sagaida mani teātra aktieru ieejas durvīs – tik meitenīgi skaista, džemperī, kam uz krūtīm oranžiem burtiem izšūti dēla iniciāļi… Tādas pašas kapučjakas Lienīte tajā pavasarī dāvinājusi arī Osvalda klasesbiedriem. Sēžam pie lielajiem logiem pret kanālu un kailo koku siluetiem. Ūdens mirgo. Un Lienīte runā par bezgalīgu smeldzi, dēla mīlestību un piesardzību uz nedroša dzelzceļa. Tas vairāk ir monologs nekā saruna. Ļāvu izstāstīt.

– Saņemot Spēlmaņu nakts balvu, tu skatījies debesīs un teici…
– …to, kas vienmēr ir man galvā: «Dieliņ, es arī tevi mīļoju!»
Pēc notikušā biju atteikusies gaismot pāris izrādes – nevarēju savākties, koncentrēties.

Parasti viņš izgāja vismaz divdesmit minūtes vēlāk. Vēl noprasīju: buču dūsi? Viņš: izbeidz. Un tad viņš aizgāja.

Un tad nāca Puika… Izlasīju eksemplāru un jau gatavojos, ka nespēšu. Tad sāku domāt – Skaties patiesībai acīs! Nekur no tās neaizbēgt. Turklāt ar režisoru Valteru Sīli ir fantastiski strādāt, viņš ir tik mierīgs. Arī videomākslinieks Toms, skaņas mākslinieks Gatis – viņi neatlaida mani, neļāva atteikties un visu laiku bija līdzās.

– Puika, kurš redzēja tumsā stāsta par bērna pieaugšanu. Par redzīguma robežām un atbildību… Gaismu, tumsu. Tavs izrādes gaismojums to krāso kā vēl viens paralēls stāsts.
– Šai izrādē domāju par savu stāstu – ko man pašai dod gaisma, siltā, vēsā… Domāju par savu dēlu. Prātoju, kādas viņam būtu atmiņas.

– Kā tu nonāci līdz gaismām savā dzīvē?
– Pēc Rēzeknes Mākslas koledžas pabeidzu Latvijas Universitātes mākslas pedagogus, iestājos maģistrantūrā un meklēju darbu. Nacionālajam teātrim vajadzēja garderobistus. 2001. gada februārī atnācu par garderobisti, bet tā paša gada oktobrī jau biju gaismu māksliniece.

– Tu nāc no gleznainās Viļakas puses – no mazā Upītes ciema pašā Krievijas pierobežā. Stipras dzimtas pēctece ar patiesi latgalisku identitāti. Tavs tētis ir pats Ontons Slišāns – viens no spožākajiem Latgales kultūras cilvēkiem, mūžu veltījis valodai, tradīcijām. Mamma Irēna – Upītes folkloristu ciltsmāte. Pati esi bijusi latgaliešu valodas konsultante Nacionālā teātra latgaliskajām izrādēm. Ar dēlu sarunājies vienīgi latgaliski… Ko tev nozīmē dzimtas saknes?
– Tā ir mana bagātība, tādēļ visi esam saglabājuši Slišānu uzvārdu. Tētis bija mūsu dzimtas galvenais, brālis Andris aizrautīgi turpina viņa darbu. Māsa Annele ir tekstilmāksliniece, jaunākā māsa Mārīte ir literāte, audzē putnus un cep kūkas. Viņas ir Upītē. Es viena Rīgā. Un man nekad nav bijis jautājumu, kurā valodā domāju, – es taču domāju latgaliski. To nav iespējams izdarīt citā valodā, tas būtu sveši. Tāpat sveši būtu runāt ar savu bērnu valodā, kurā nedomāju. Jau bērnudārzā Osvalds draugiem latgaliski lasīja priekšā vectēva grāmatas, skolā runāja viņa dzeju.
Kad pirms desmit gadiem tētis pēkšņi nomira, mana dzīve sabruka pirmoreiz. Tā arī bija ziema…

– Liktenīgajā ceturtdienā Osvalds gāja uz skolu…