Viesturs Kairišs un Ieva Jurjāne: Sākot ar mūsu iepazīšanās brīdi, mēs nekad neesam dzīvojuši pelēku un garlaicīgu dzīvi

Viesturs: Visi zina, ka es neesmu iesaistījies nekādās spēlēs. Esmu tīrs iepriekšējās vadības priekšā, un tas man ir ļoti svarīgi. Jo Dailes vēsturē tā vēl nekad nav bijis.

– Jums abiem piešķirts valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis.

VIESTURS: «Man bija liels, liels pārsteigums. Sākumā samulsums. Kad iedod tādu apbalvojumu, liekas, ka viss jau izdarīts un piepildīts un jāpārtrauc nodarboties ar profesionālo karjeru. Tas ir vienīgais, kas mani šajā aspektā mulsina. To, ka savā profesijā varu kaut ko izdarīt, es zinu, un ļoti patīkami būt tādā dimensijā novērtētam, bet tas netraucēs mani netaisīt ordenisku mākslu. Turpināšu veidot ļoti neatkarīgu un izaicinošu. Man patīk būt aktīvam, neslēpt savu viedokli, un ir lietas, par kurām es tiešām cīnos. Uzskatīsim, ka tas ir novērtējums Latgalei, manai cīņai par latgaliešu valodu un arī par demokrātiju. Mēs iestājamies par mūsu valsti, mēs par to cīnīsimies, vienalga – ir mums ordenis vai nav.»

IEVA: «Ziņu, ka man piešķirts ordenis, atsūtīja draudzene Ieva Kalnača, mākslas zinātniece un Mākslas muzeja kuratore. Sākumā tiešām iesmējos, jo es jūtos pārāk bērnišķīga tādam ordenim, nejūtos pietiekami pieaugusi. Pēc tam ar brāli runājām pa telefonu, apceļoties, vai es apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā mācēšu uzvesties. Tās bija pirmās emocijas. Otra asociācija bija ar manu mammu. Tas toreiz ģimenē bija liels prieks, kad Aija Jurjāne no Vairas Vīķes-Freibergas rokām saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par pedagoga darbu un mākslu. Četrdesmit gadu darbs Rozentāla skolā viņai tiešām bija sirds un aicinājuma lieta, un tas tika novērtēts. Vēl viena asociācija man uzreiz saistījās ar Lidiju Lasmani. Viņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeni un no tā atteicās, jo kopā ar viņu sarakstā bija cilvēki, par kuriem viņa zināja, ka tie bijuši čekas ziņotāji. Ar Lidiju esam satuvinājušās, kopš es izaicināju viņu uz portretēšanu, gleznoju viņas portretu cikla GALS & SĀKUMS ietvaros. Mēs kopā pavadījām daudz laika, vēl arvien tiekamies. Kopš brīža, kad pazīstu Lidiju kā absolūti godīgu cilvēku, nevaru nedomāt, vai katrs, kas saņem ordeni, to ir pelnījis. Lidija zināja par cilvēkiem, kuru vārds ir aptraipīts, un blakus tiem nespēja pieņemt ordeni. Bet Lidijas rīcība jau nebija primāri vērsta uz izaicinošu žestu, viņa gribēja izraisīt sabiedrībā lustrāciju – izgaismošanās procesu, kas palīdzētu mums, postpadomju sabiedrībai, sevi labāk saprast. Viņu pašu nodeva cilvēks, ko uzskatīja par tuvu draugu.