Vienmēr iemīlējusies un kā pa mākoņiem. Dzejnieces Montas Kromas stāsts
Šis būs lirisks stāsts par pusmūža sievietes metamorfozi. Dzejniece Monta Kroma (1919–1994). Viņas dzīve un dzeja – jutekliska sievišķība.
Foto: no personiskā arhīva
Kad kaimiņi par kailo dzejnieci sākuši sūdzēties namu pārvaldei, draudzene Helēna Montas dzīvokļa logiem pielikusi aizkarus.
Par Kromu teica – dzimusi dzejniece, savāda, draudzībai un mīlestībai ļoti atvērta. Dabiski sievišķīga, bet varējusi arī cirst kā ar zobenu. Kara laika meitene – redzējusi asinis un tomēr ārkārtīgi maiga. Tādu viņu atcerēsies kolēģi Rakstnieku savienībā. Un tie, kuri mīlējuši, – ovāla seja, «mute līdz ausīm», kupli, allaž frizēti mati, tievs viduklis, plati gurni, lielas krūtis, slaidas kājas, viena acs mazliet šķielē, bieži – lakoti nagi (kā redzam fotogrāfijās)… Viņai patika iemīlēties. Monta vienmēr bija iemīlējusies.
Dzejā viņa ienāca pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā kā Monta Apse. Uzskata, ka viņas pirmais dzejolis Paēnā puķes un bērziņi dzīvo nodrukāts 1934. gadā laikrakstā Jaunākās Ziņas, bet, iespējams, publicējusies arī dažus gadus agrāk. Tas bija laiks, kad Latvijas pagrīdē virmoja kreisums, arī jauniete Monta bija komunisma ideju pārņemta pagrīdniece. Caur un cauri kreisa, padomju varai ienākot, viņa patiesā aizrautībā vija ziedu vainagus un idejiskā ticībā sveica krievu tankus…
