Vēstule mammai – raksta Ilze Jurkāne, Eva Johansone un Tīna Šipkēvica

Finansistes, kulinārijas ekspertes Ilzes Jurkānes
vēstule Mammai 
Annai Pētersonei-Auzerei (1921–2012)

Tev bija tik daudz draudzeņu, ka mums ar brāli bija piecas krustmātes.

Mīļā Mamma!

5. maijā ir Tava 100 gadu jubileja. Cik skaisti, ka tieši tagad varu Tev rakstīt šo vēstuli!

Ar lielu mīlestību vēlos Tev pateikties par visu, ko Tu man esi devusi. Es vienmēr jutos mīlēta un visu mūžu jutu arī Tavu atbalstu. Tu ne tikai manā, bet daudzu cilvēku dzīvē biji īpašs cilvēks. Daudzi bēgļu gaitās domāja tikai par sevi un savām ģimenēm. Tu savukārt palīdzēji vairāk nekā piecdesmit cilvēkiem aizceļot uz Ameriku – par viņiem galvoji, palīdzēji atrast darbu un pajumti. Pateicoties Tavai plašajai sirdij, Tev bija tik daudz draudzeņu, ka mums ar brāli bija piecas krustmātes. Viena no viņām man teica: «Ilzīt, vienmēr atceries, ka Tava Mamma ir svētā.» 

Taču ironija ir tajā, ka daudzus gadus Tu manās acīs iemiesoji negatīvo dzīves modeli, – es negribēju būt tāda kā Tu, kuru visi izmanto, man bija svarīgi pelnīt naudu, veidot karjeru un arī pasauli redzēt melnbaltāku. Ar laiku es sāku Tevi saprast un arī sāku līdzināties Tev. Un man tas patīk, jo tas nozīmē, ka esmu attīstījusies. Šobrīd es redzu, cik svarīgi ir citiem dot un dalīties. 

Tu biji mākslas terapeite (Latvijā studēji Mākslas akadēmijā, bet ASV saņēmi grādu psiholoģijā) cilvēkiem ar garīgajām slimībām. Pret katru pacientu Tu izturējies ar lielu mīlestību un respektu, un tā Tu izturējies pret ikvienu. Tas bija apbrīnojami. 

Svarīga atmiņa: kad man bija četri gadi, profesora Pētera Šmita vedekla man izteica kādu komandu. Es neklausīju, un Šmita kundze sacīja Tev: «Pasaki Ilzītei, lai viņa to izdara!» Bet Tu atbildēji: «To es nevaru darīt, jo Ilzīte pati zina, kas viņai ir jādara vai nav.» Tu mani un brāli Pēteri audzināji tā, lai mēs augtu ar lielu pašapziņu.