Veselības ministrs Hosams Abu Meri: Man raksta, lai es vācos prom no valsts

– Tieši pirms 30 gadiem no Libānas ieradāties Latvijā studēt medicīnu un nu esat kļuvis par mūsu veselības ministru. Tas ir pamatīgs dzīves pavērsiens! Kā jums pašam šķiet – kā tas ir izdevies?
– Tas ir bijis milzīgs darbs! Pirmos sešus gadus studēju par ārstu, pēdējais mācību gads bija pārdomu laiks – palikt Latvijā vai braukt prom. Tomēr paliku un turpināju rezidentūrā, tad specialitātē. Tajā laikā pasaulē notika dažādi incidenti – bija 11. septembra notikumi Amerikā, nestabilā drošības situācija manā dzimtenē Libānā, kari Tuvajos Austrumos – tas viss lika domāt par palikšanu šeit. Te apprecējos, sāku strādāt, integrējos. Ieguvu pilsonību. Kopš 1993. gada, pat vēl nezinot latviešu valodu, vienmēr skatījos TV Panorāmu, gāju uz bibliotēku lasīt avīzes, tad jau parādījās internets. Man vienmēr patikusi politika, interesējos par to jau kopš bērnības Libānā. Sekoju līdzi Latvijas politiskajai dzīvei – kā iestājāmies Eiropas Savienībā, NATO, un tas viss mani arvien vairāk vilka uz politisko darbību. Politikā nokļuvu, visu laiku paralēli strādājot par ārstu gan Rīgā, gan ārpus tās. Esmu lasījis lekcijas, man patīk uzstāties auditorijas priekšā – tas viss veidojis to kapitālu, palīdzējis iegūt cilvēku atbalstu. Kad man vaicāja, vai esmu gatavs kļūt par ministru, teicu – jā!

Katru dienu ir vēstules gan krievu, gan latviešu valodā, lai es vācos prom no valsts, ka es zogot naudu, ka dzīvojot tādu ērtu dzīvi!

– No publiski atrodamās informācijas izriet, ka joprojām strādājat par ārstu trijās dažādās darbavietās. To var apvienot?
– Vairs nevar. Pusotra mēneša neesmu pieņēmis nevienu pacientu, ministra darbs paņem visu laiku. Tagad mājās mēdzu būt tikai ap vienpadsmitiem vakarā un vēl ņemu līdzi dokumentus lasīšanai. Tomēr reizi mēnesī pieņemšu pacientus, bet tas būs manās brīvdienās, piemēram, nākamsestdien būšu Jelgavā. Jo nevar palikt par ārstu, neko nedarot, īpaši, ja esi endoskopists!