Veselības ministrs Daniels Pavļuts: Necerēju uz aplausiem

Pieturzīmes

• Kopš 7. janvāra – veselības ministrs. 
• Bijis ekonomikas ministrs Valda Dombrovska valdībā, Kultūras ministrijas valsts sekretārs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis, vadījis privātkonsultāciju praksi; bijis divu ministru (ekonomikas ministra un ārlietu) padomnieks u. c.
• Ieguvis bakalaura grādu klavierspēlē Latvijas Mūzikas akadēmijā; sabiedrības vadības maģistra grādu Hārvarda Universitātes Kenedija Valdības skolā un studējis kultūras vadību Londonas Universitātē. 
• Viens no partijas Kustība Par! dibinātājiem. Ievēlēts 13. Saeimā no apvienības Attīstībai/Par!
• Dzimis 1976. gada 14. maijā Jūrmalā.
• No šķirtās laulības divi dēli – Eduards (12) un Leonards (9). 
• Dzīvesbiedre Elīna Grīnhofa. 

Pirmās ģimenes sabrukšanas laiks man droši vien bija smagākais periods mūžā.

– Ar šo interviju es jums nolaupu daļu sestdienas. Ko jūs parasti brīvdienās darāt?

– Pēdējās sešās nedēļas nogalēs daļa laika vienmēr tiek veltīta darbam, un manam ministra birojam par tradīciju kļuvušas sapulces svētdienās. Bet vislabāk nedēļu nogalēs ir izgulēties, izstaigāties svaigā gaisā un ieiet melnajā pirtī. Tad esmu gatavs darbam, un spēka pietiek. Pirts mums lauku īpašumā ir pašiem sava. 

– Kad stājāties amatā, Latvijā kovida trešo, daudz lipīgākā vīrusa celma vilni vēl neuztvēra nopietni. Bet situācija ir mainījusies. 
– Kad mācījos ASV, manam profesoram Ronaldam Haifecam bija teiciens: līderība nozīmē stāstīt saviem cilvēkiem sliktas ziņas tādā tempā, kādu viņi var izturēt. Es šajā amatā stājos bez ilūzijām. Tas, ka darba ir daudz, mani nav biedējis nekad. Taču skaidri sapratu, ka būs daudz sliktu ziņu un sabiedrības vērtējums manai darbībai būs ļoti neviennozīmīgs. Uzskatu, ka man šajā vēstures posmā ir zināma loma izdarīt labāko, ko varu, lai palīdzētu pārvarēt Latvijai ļoti sarežģīto laiku – tādu es redzu pašreizējo savas dzīves jēgu un tāpēc to daru. Un cenšos, citējot manu priekšgājēju Ilzi Viņķeli, bez pekstiņiem teikt, kā ir. Arī par trešo vilni. 

– Ar ko mums šopavasar jārēķinās? 
– Mums jāpieņem divas lietas. Pirmā – kovids būs ar mums ilgi. Un, kamēr nebūsim savakcinējuši sabiedrības lielāko daļu un saslimstība nebūs būtiski samazinājusies, jārēķinās ar būtiskiem drošības pasākumiem vismaz līdz vasarai. Arī pēc tam būs daudz uzkrātu slimību, vīruss turpinās pārveidoties, un, iespējams, būs jāturpina revakcinācija – kā gripai. Otra lieta – saslimstības līmenis mums ir viens no augstākajiem Eiropā. Bet jāsaprot, ka ierobežojumi, lai arī tik ļoti apnikuši, ir pat maigāki nekā citur. Problēma tā, ka tie turpinās ilgi, bet vairs nedod rezultātu. Trešā viļņa draudu priekšā būs jāpieņem lēmumi, kā tālāk rīkoties, un valdība ir pretrunu plosīta gluži kā Latvijas sabiedrība. Taču britu vīruss cirkulē daudz plašāk, nekā mums šķita, un es uzskatu, ka valdībai jāpieņem nopietni lēmumi. Tās ir tās grūtās ziņas. 

– Tikko apskatīju tabulu par to, kā Eiropas Savienībā veicas ar vakcinēšanos. Diemžēl Latvijai iet vissliktāk. Joprojām maksājam par kļūdu ar sākumā atraidītajām Pfizer vakcīnām?
– Jā. Droši vien visjēdzīgākais salīdzinājums ir ar kaimiņvalstīm. Lietuvieši rudenī, kad bija iespēja, nopirka visas iespējamās Pfizer un arī Moderna, un Astra Zeneca vakcīnas, igauņi – daudz gan Pfizer, gan Astra Zeneca, pasūtīja tās pat vairāk, nekā viņiem pienācās. Mūsu vakcinācijas tempu nosaka tikai pieejamais vakcīnu skaits. 

– Vai tiks prasīta atbildība par Pfizer vakcīnu neiepirkšanu? 
– Ir politiskā atbildība, un tur jāpiemin Ilzes Viņķeles demisija. Ilzei Viņķelei ministres darbs bija nozīmīgs, viņai šis ir grūts laiks. Otrs ir vēlētāju lēmums – kā vēlētāji turpmāk viņu novērtēs. Es pats esmu bijis līdzīgā situācijā – kad notika Zolitūdes traģēdija, es biju ekonomikas ministrs.