Velga Polinska: Mīlestība hromosomas neskaita
Kad VELGA POLINSKA mājās trenē vijoļspēles gammas, dēliņš Madars viņai no sirds aplaudē. Viņam tīri labi iet pie sirds arī tēta spēlētais smagais metāls. Pēc Madara piedzimšanas pagāja laiks, līdz vecāki spēja pieņemt dēla diagnozi – Dauna sindroms. Tagad Velga izveidojusi un vada biedrību Dauna sindroms Latvija. «Nē, mēs neieslēgsimies četrās sienās,» viņa saka un mudina tā rīkoties arī citus.
Foto: Lauma Kalniņa
Mamma Velga pasmaida – ģimenē Madara teikto saprot labi, pārējā pasaule gan ne.
Ieplānotā fotosesija ārā izpaliek, jo brāzmainais ziemas vējš draud kādu no sesijas dalībniekiem aiznest pa gaisu, tāpēc mazais Madars mammai pie rokas drošiem soļiem nāk iekšā redakcijā. Puisim ir labs garastāvoklis, un ik pa brīdim atskan skaļš un priecīgs wow! Iekāpjam liftā – wow!, veram gaiteņu durvis – wow! Šķiet, puiku interesē viss, tikai vārdos izteikt sajūsmu viņš īsti nevar. Mamma Velga pasmaida – ģimenē Madara teikto saprot labi, pārējā pasaule gan ne. Bet nekāds vienmēr smaidošais saules bērns, kā bieži tiek dēvēti ar Dauna sindromu dzimušie bērni, gan Madars neesot. Puiša garastāvoklis var svārstīties, un viņš tīri labi pieprotot ne tikai mīļi smaidīt, bet arī dusmoties un kliegt. Taču šodien Madars smaida. Velga plivina savus iespaidīgos sarkanos dredus, un Madaram patīk tos ik pa brīdim aptaustīt. Viņam vispār patīk pieskarties, samīļoties, un Madars aktīvi vēlas piedalīties sarunā, dažreiz pārtraucot mammas teikto. Puika rāda līdzpaņemtās attēlu kartītes un mēģina skaļi izrunāt tur redzamo. Velga pacietīgi labo dēla teikto: tas ir ābols, šis – cepums, bet tur ir zivs un salāti. Pacietība, šķiet, ir atslēgas vārds visas sarunas un droši vien arī visas Velgas dzīves mērogā. Un Velga ir ļoti pacietīga.
Plānoti un gaidīti
Līdz mirklim, kad ar to saskārās pati, Velga dzīvē bija satikusi tikai vienu cilvēku ar Dauna sindromu. Viņas ģimene, kurā ir piecas meitas, nāk no Gulbenes. Savulaik, vēl būdama skolniece, Velga pilsētas tirgū kādai paziņai palīdzēja tirgot puķes, un šai sievietei bija pilngadīga meita ar Dauna sindromu. Velga dažreiz viesojās viņu mājās un bija ar šo meiteni aprunājusies – tā arī bija visa viņas pieredze. «Par šo sindromu nezināju gandrīz neko,» saka Velga. Un atzīst, ka līdz Madaram bijusi prasīga, visu varoša un tāda, kurai dažkārt nav bijis skaidrs par citiem – nu kā var kaut ko nevarēt?! Madara ienākšana ģimenē mainījusi gan pašu Velgu, gan visu ģimenes dzīvi, un par daudz ko viņa tagad pat ir ļoti pateicīga. Bet sākums bija grūts.
