Velga Hānberga: Kad Imants mani tik prasti nodeva, labāk būtu gribējusi nebūt dzīva
Smalku, skaistu, apbrīnojami stipru un vienlaikus ļoti emocionālu – tādu sastopu Velgu Hānbergu viņas Pārdaugavas divstāvu dzīvoklī.
Foto: Agneta Jonele. Stils: Agija Vismane
Attiecības ar Imantu bija pilnīgi citādas – brīvas, viņš tiecās pēc manis, bija pārņemts ar domu, ka mums vienmēr jābūt kopā.
Iegansts mūsu sarunai ir pavasarī Līgas Blauas rakstījumā iznākusī Velgas biogrāfija Es kļuvu cita, ar lielo atklātību radot viļņošanos sabiedrībā. «Visbiežāk viedoklis ir tiem, kuri grāmatu nemaz nav lasījuši,» mūsu sarunas sākumā saka Velga. Tad ieskatās man acīs un nopietni vaicā: «Vai es nedrīkstēju atklāti stāstīt par sevi? Tā taču ir mana dzīve, nekā izdomāta!» Velgas dzīve ir tāda, ka, par to lasot, brīžiem pārskrien šermuļi, – pirmajā laulībā agrā jaunībā piedzīvojusi emocionālu un fizisku vardarbību, otrajā laulībā viņa 22 gadus bija kopā ar leģendāro komponistu Imantu Kalniņu, kurš periodiski dzēra, un Velgas dzīve līdzās tolaik visu apjūsmotajam komponistam dažbrīd bija elle.
Nu jau desmit gadu Velga ir precējusies ar rakstnieku un publicistu Ēriku Hānbergu. Kamēr Velga pirms mūsu sarunas gatavo kafiju, Ēriks izrāda mitekli, ieved arī istabiņā, kur iekārtots īpašs galds, pie kura Velga, kā jau modelētāja, var darināt tērpus. «Ja gribēju precēt jaunāku dāmu, tad man, kungam cienījamos gados, kaut kas ir viņai jāpiedāvā,» Hānbergs ar sev raksturīgo humoru komentē. Pēc brīža jau dzeram kafiju un mielojamies ar gaisīgu aveņu ruleti, apspriežam grāmatu, un Ēriks saka: «Diendienā dzīvojot kopā, redzēju, ka Velgai sāp sirsniņa un vajag to smagumu norunāt nost. Mudināju viņu domāt par grāmatu, un nu tā ir iznākusi.»