Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs – 60 uzticības gadi

Tai pašā nedēļā, kad Imants mani uzrunāja, sacīdams, ka mums tiešām vajadzētu precēties, mani bildināja vēl divi puiši. 

AGNESE: Ar kādām domām sagaidāt savu kāzu 60. jubileju? 
VAIRA: Jo gadu skaits kopdzīvē kļūst lielāks, jo pāru skaits, kas ar to var lepoties, mazāks. Diemžēl dažam dzīve apraujas jau pusmūžā, bet ļoti daudzas ģimenes izšķiras. Pasaulē šobrīd valda tendence, ka dzīves laikā ir vairāki partneri. Mēs esam savam liktenim pateicīgi par to, ka tas mums tik ilgi ir ļāvis abiem nodzīvot kopā!
Mūsu paaudzei bija iekodēts zemapziņā, ka dzīvesbiedrs jāmeklē starp latviešiem. Starp saviem laikabiedriem zinu vairākus gadījumus, kad jaunībā bijusi liela mīlestība ar citas tautības jauniešiem Amerikā, Kanādā. Bet, kad iecerēto paņēma līdzi uz kādu latviešu sarīkojumu, izrādījās – tas svešajā vidē jūtas pazudis. 
Mums Toronto bija jauniešu grupa, kas pulcējās latviešu studentu klubā un korporācijās. Tās rīkoja balles, un tur mēs satikāmies. Mēs ar Imantu īpaši tuvinājāmies, kad tikām deleģēti pārstāvēt studentus pirmo trimdas jaunatnes svētku rīcības komitejā. Sākām ne no kā! Mums nebija itin nekādu līdzekļu. Nulle. Pieredze vadīšanā tikai mūsu vadītājam Brunim Rubesam, kurš bija izmācījies par skautu vadītāju Vācijas nometņu laikā. Mazliet vecāks par mums, jau nodibinājis ģimeni un tobrīd ar diviem bērniem. Mēs, pārējie, bijām vieninieki. Bija tāds joks, ka svētku sauklis būšot – pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies. Domāju, mēs šo programmu izpildījām (smejas). 
IMANTS: Nu, ne jau mēs vien, bija vairāki pāri, kas apprecējās pēc jaunatnes svētkiem. 
VAIRA: Mūsu paaudze laulību uztvēra kā nopietnu lietu. Šķiršanās tika uztverta kā izgāšanās.  

– Kā notika jūsu saskatīšanās?