Vai ar kara atbalstītājiem drīkstam auklēties?
Šo rakstīt ir grūti. Tāpēc, ka stāsts patiesībā nav par mani. Jūtos pat mazliet neērti, jo nezinu, vai esmu pelnījusi uzmanību. Kamēr drošībā ar datoru klēpī dzeru vaniļas kapučīno, pāri divām robežām nogalina, brutāli spīdzina un izvaro Ukrainas iedzīvotājus. To dara manējie. Krievi. Un šis būs stāsts par sašūpotu identitāti.
Foto: Shutterstock
Kā viss sākās
Visas neironu struktūras, kas agrāk balstīja mani, manu identitāti, bija plīsušas sekundes laikā.
Pasauli es ieraudzīju tepat, Rīgas Dzemdību namā, gadu pirms PSRS sabrukšanas. Taču dzīves līkloči veda mani cauri Krievijai – mēnešiem un gadiem ilgi. Latvijā es attapos skolas gados un lēnām sāku saprast, ka dzīvoju šaurā kapsulā. Redziet, būt krievam Latvijā ir būt komforta zonā. Apkārt daudz tautiešu, visi runā tavā valodā, bet tie, kas nerunā, nez kāpēc labprāt uz to pāriet. Tik plūsti pa dzīvi, līdz galam nesaprotot, kurā valstī tu dzīvo – it kā uz veikalu izkārtnēm dīvains alfabēts ar svītriņām virs burtiem, bet viss notiek krieviski. Bet – ziniet, kas komforta zonā nenotiek? Izaugsme
Kā viss notika
Tomēr kapsula, kurā biju dzīvojusi, man kļuva par šauru. Ļoti asi izjutu, ka, slikti saprotot latviski, esmu atslēgta no kādas svarīgas informācijas aprites. Apkārt notiek pasākumi, koncerti. Kā arī, vai ziniet, latviešu puiši ir daudz izskatīgāki – stilīgi, platās biksēs un nebaidās kādu šķipsnu matos izbalināt. Sāku iepazīties ar cilvēkiem un lēnām mēģināt likt divus vārdus kopā – arī tas, godīgi sakot, ne vienmēr sanāca. Toreiz es vairāk biju citu cilvēku ēna – baidoties runāt nepareizi un ar akcentu, vairāk klausījos citos un brīžiem paturēju pie sevis sakāmo pat tad, kad bija, ko teikt. Taču jau toreiz zināju, kas mani latviešos vilina. Mentalitātes atšķirības bija acīmredzamas, un es uzreiz iemīlējos viņu brīvībā. Liekas, ka šajā vidē strādāja kādi citi noteikumi – cilvēki bija mazāk stīvi, mazāk konservatīvi, vairāk atvērti pieredzēm, nebaidījās izpaust sevi mākslinieciski.
