Uzzinot par diagnozi, viņa nolēma, ka vēlas kailfoto sesiju. Irēnas Romanovskas stāsts
Divas dienas pirms Ukrainas kara sākuma Irēna Romanovska uzzināja, ka sācies viņas personīgais, iekšējais karš – ar slimību. Bet nedēļu vēlāk viņas aprūpē nonāca 14 ukraiņu ģimenes, kā saka Irēna pati: lai nebūtu laika sadomāties visādas muļķības! Vēzis nav nekas instagramīgs, par ko gribētos visiem pastāstīt, tomēr Irēna par savu pieredzi nolēma runāt, lai iedrošinātu citas.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Dzimusi 1977. gadā Tukumā.
• Ārējo sakaru koordinatore Partnerībā Laukiem un jūrai.
• Lasa lekcijas tūrisma un viesmīlības priekšmetos Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā.
• Ziepnīcas ziepnica.lv līdzīpašniece.
• Precējusies, mamma divām meitiņām.
• Pasaules apceļotāja.
Savā ziņā ukraiņi ir mana psihoterapija. Pirms operācijas tik daudz bija jādara, ka nebija laika ne sadomāties šausmu scenārijus, ne žēloties.
Mūsu saruna, tāpat kā reizēm dzīve, sadalījās divos posmos – pirms un pēc. Pirms krūts vēža operācijas un pēc. Irēna pati sev pirms tās uzdāvināja ļoti sievišķīgu robežšķirtni – kailfoto sesiju. Un viss, ko viņa saka un dara, apliecina – dzīve pēc tādas operācijas nebeidzas, tai tikai pievienojas jaunas dimensijas.
– Tava dzīve beidzamajos gados jau tā bijusi diezgan strauja, bet nu tavā aprūpē nonākušas 14 ukraiņu ģimenes. Ko tas tev nozīmē?
– Uzzinot, ka Krievija iebrukusi Ukrainā, jau pirmajās dienās bija skaidrs – būs bēgļi. Taču vēl nebija vienotas sistēmas un bēgļu palīdzības centru, tāpēc pirmo koordinēšanu reģioniem uzņēmās Latvijas lauku forums, tika sarīkota zoom sapulce, kurā arī es piedalījos, un tā kļuvu par vienu no koordinatoriem Jūrmalā. Tagad palīdzību pilsētā sniedz Labklājības pārvalde. Bet sākumā es apkopoju visu praktisko informāciju, kas jāzina cilvēkiem, kuri ierodas Latvijā kā bēgļi, ievietoju sociālajos tīklos, un man sāka rakstīt gan paši ukraiņi, gan latvieši, kuri bija gatavi palīdzēt – uzņemt pie sevis, piedāvāt transportu, ziedot apģērbu, rotaļlietas vai naudu. Tas notika gluži vai kā lavīna. Mani sameklēja arī pilnīgi nepazīstami cilvēki, un biju aizkustināta, cik ļoti viņi man uzticas, ir pat gatavi man, svešam cilvēkam, dot savu automašīnu.
Rakstīja arī cilvēki no Ukrainas: gribam nokļūt Latvijā, kā lai to izdarām? Sūtīju aizpildīšanai anketas, lai ar viņiem var sazināties brīvprātīgie, stāstīju, kā labāk šķērsot robežu, meklēju, kur dzīvot. Tiem, kas atbraukuši, skaidroju, kur saņemt sociālo palīdzību, kā kārtot dokumentus, kā atvērt bankas kontus, dažiem palīdzēju meklēt darbu.
