Uzņēmējas Ievas Treijas pirmā saruna pēc traģēdijas – par dēla zaudējumu un dzīvi pēc tā 3
«Visi gaida no manis to Ievu, kāda esmu bijusi, – visu varošā uzņēmēja, Gemosa vadītāja… Bet traģēdija, ko piedzīvoju pagājušajā gadā, mani pilnībā ir mainījusi…» Ko nozīmē mazgāt no bruģa sava mirušā bērna asinis… Un spēt dzīvot tālāk… Pirmo reizi pēc pārdzīvotā uzņēmēja IEVA TREIJA ir piekritusi atklātai sarunai. Vakarā pirms tikšanās Ieva man uzraksta vēstuli. «Mani tomēr ļoti biedē rītdienas saruna. Tā būs skumja. Vai Jums to vajag?»
Foto: Jānis Deinats
Tomēr mēs runājam. Ļaujot Ievai būt tādai, kāda viņa šobrīd spēj būt. Un runāt tik, cik šobrīd ir gatava pateikt, – par sāpēm un likteņa potenciālu. Ievas dzīvoklī smaržo pēc grauzdētām sēkliņām. Izrādās, mani gaidot, viņa ir izcepusi maizi. «Pagaršojiet, lepojos ar recepti.»
– Tā ir nevainīgā maizīte – nav miltu, arī cukura un rauga. Ir tikai saulē kaltēti tomāti, auzu pārslas, klijas, sēkliņas, rieksti, trīs olas un sešas ēdamkarotes eļļas. 180 grādos cep 35–40 minūtes un bauda ar pesto, pastēti vai garšaugu sviestu. Tas ir mans šābrīža ciemkukulis, dodoties viesos.
Kad pagājušās vasaras beigās nomira mans vīrs Sandro, vēlējos mierīgi to visu izsērot. Bet 21. decembris aizēnoja visu – bojā aizgāja mans jaunākais dēls.
– Jums bijis darbīgs rīts.
– Jā, un vēl bija arī lieliska saruna ar Juri Rubeni. Fascinējoši, ka viņam ir laiks man. Šīs sarunas ir ļoti, ļoti svarīgas. Mēs ļoti maz runājam par notikušo. Tās drīzāk ir personīgās izaugsmes sarunas – par to, kā nebūt vienā līmenī iestrēgušai platei, kas visu laiku griež vienu un to pašu… Kad pagājušās vasaras beigās nomira mans vīrs Sandro, vēlējos mierīgi to visu apjaust, salikt savā sirdī, domas sakārtot. Izsērot. Mēs, palikušie, dzīvojām, stiprinot cits citu, – es un mani trīs bērni. Rihards, Maija un Arturs. Gribēju laiku, lai izsērotu Sandro… Bet 21. decembris aizēnoja visu – bojā aizgāja mans jaunākais dēls.
– Tādi zīmīgi, sakritību pilni datumi – iepriekšējā dienā svinējāt meitas dzimšanas dienu.
– Un tik enerģētiski skaisti nosvinējām. Naktī atbraucām mājās un aizgājām uz savām istabām – katrs savā dzīvokļa galā. Šķīrāmies, zinādami, ka nākamajā dienā būs manas dzimšanas dienas svinības, bet Arturs dosies uz tikšanos pie dejošanas laika draugiem. Tikko bija sākušās Ziemassvētku brīvdienas.
Mani pamodināja zvans pie durvīm. Policija. Steidzos uz Artura istabu ar domu, ka mans tīnis varbūt naktī kaut kur devies un kādus nedarbus sadarījis. Balkona durvis vaļā. Paskatos lejā – asinis uz bruģa… Policistiem saku: «Tikai viens jautājums – viņš ir dzīvs?» Par atbildi – vien policista galvas kustība, mēms nē.
