Ukrainas kara reportiere Ieva Vārna: Par mīlestību runāsim nākamreiz
«Skatoties komandējumu atskaites, redzu, ka apmēram pusi no pagājušā gada esmu nodzīvojusi Ukrainā,» saka TV3 žurnāliste Ieva Vārna. Februāra vidū viņa atkal devās uz Ukrainu un vairs neskaita – «šī ir vai nu trīspadsmitā, vai četrpadsmitā reize».
Foto: Artūrs Martinovs. Stils: Agija Vismane
Man svarīgi, lai tam, ko daru, ir jēga. Tāpēc arī rakstīju savos sociālajos tīklos – neviens kūrorts neatsver sajūtu, ka dari kaut ko labu.
Ja nebūtu sācies karš, pērn pavasarī Ieva būtu pabeigusi doktorantūras studijas ārpolitikā. Tā vietā viņa izvēlējās, kā pati saka, darīt savu darbu – būt žurnāliste, kas dodas uz frontes līnijām, bet doktora disertācija gaida kara beigas.
Viņa ir smalka un trausla, vēl ļoti jauna – tikai 32 gadi, bet Ievas skatiens liecina, ka šīs acis redzējušas daudz vairāk sāpju nekā vajadzētu. Atvaļinājumu janvārī Ieva pavadīja Donbasā.
– Tā vietā, lai brīvajā laikā slēpotu sev mīļajā Vecpiebalgā vai sauļotos Kanāriju salās, tu ņem busiņu, piekrauj pilnu ar saziedotām mantām un viena pati stūrē uz Ukrainu! Kas tevi dīda?
– Esmu darbaholiķe, bet Ukraina manā dzīvē ir kas cits. Ukraiņi saka: ir cilvēki, kas atbrauc, ierauga, kas tur notiek, un nekad vairs nebrauks, un otra kategorija – atbrauc un nevar vairs nebraukt. Man bija svarīgi aizbraukt. Gribēju satikt cilvēkus, bija iespēja aizvest lietas, kas ļoti vajadzīgas. Arī tagad, februārī, nebrauksim tukšā, bet vedīsim daudz vērtīgu un vajadzīgu lietu – gan tādu, kas nepieciešamas armijai, gan cilvēku saziedoto iedzīvotājiem.
