TV personība Kristīne Komarovska: Esmu priecīga par katru dienu, kad mostos bez skumjām

Divas dienas pēc intervijas Kristīne man atsūta ziņu – pēc mūsu sarunas viņai bijušas pārdomas par dzīvi. Tāpēc nākamajā rītā… nopirkusi sev jaunu automašīnu. Tādu, kuru nemaz nebija domājusi pirkt. Beidzot esot jāizaug līdz īstam sievietes auto. Un vispār – lai sapurinoties arī es. Kā būs, tā būs, galvenais – riskēt! 

Kristīne mācījusies mākslas skolā, spēlējusi čellu un klavieres, gandrīz desmit gadu dziedājusi dažādos koros. Savā skolā organizējusi konkursu Mis un Misters skola un pat atradusi pasākumam sponsorus. Ekonomikas un kultūras augstskolā mācījusies kultūras vadību.

Patiesībā viss ir vienkārši – re, kur tava dzīve, re, kur tavs laiks, drīz tu nomirsi. Tāpēc visu vajag paspēt!

Tad strādājusi Impro par gidi, vēlāk bijusi tūr­operatora pārstāve Ēģiptē, nodzīvojusi tur gandrīz pusgadu. Francijā un pēc tam Skotijā strādājusi par aukli diviem puikām. Atgriežoties Latvijā, sākusi rak­stīt bakalaura darbu. Un vēl – vadījusi žurnālu Figaro, bijusi grupas Astro’n’out menedžere, strādājusi portālā Boby.me, Latvijas Radio 5 (pieci.lv). STV veidojusi šovu Starp mums runājot, bet 360 TV vadījusi šovu Kas karsts? Studējusi Grieķijā, mācījusies diplomātiju, uzrakstījusi grāmatu Latvian ABC par Latviju un latviešiem… 

– Izpētot visu, ko esi darījusi, šķiet – tev vajadzētu būt vismaz simt gadu vecai. Bet tev ir tikai 32.
– Atceroties visu, ko esmu darījusi, man šķiet – par ātru esmu dzīvojusi. Visa bijis tik daudz un intensīvi, ka brīžiem jutos pārgurusi. Kāpēc es tā skrēju? Likās – kad man būs trīsdesmit, vairs neko nevarēšu, man būs ģimene, bērni, un… viss. Šķita, ka priekšā būs tāda kā STOP zīme – ja neskriešu, kaut ko nokavēšu. Izrādās, neko nevar nokavēt. Jā, bija pārdomu laiks. Taču es mazliet atpūtos, un tagad man atkal ir sajūta, ka jāliek robā. 

– Zinu, ka tev patīk izaicinājumi un tu bieži saki: es varu visu. 
– Man bija stingrs tēvs. Nu, tāds tipiskais latviešu vīrietis, kurš neglauda galviņu, nebučo, bet uzsauc: ej nopļauj zāli, un kāpēc trauki nav nomazgāti? Pateicoties tētim, vienmēr esmu bijusi kārtīga, disciplinēta. Bet sajūtu, ka visu varu, šķiet, devusi mamma. Viņa vienmēr teikusi: tu esi visskaistākā, visgudrākā, tu visu vari. Man patiešām nav bremžu! 

– Vai ir bijis arī tā, ka nevari? 
– Jā, viss ir izdarāms, bet dažkārt apstākļi nosaka, ka tomēr nevari. Viens no apstākļiem ir emocionālā un fiziskā veselība. Pirms dažiem gadiem piedzīvoju izdegšanu ļoti smagā formā. Toreiz man par to bija pārāk maz informācijas. Domāju, tāpat ir tiem, kas izdeg tagad. Jo līdzīgas pazīmes kā toreiz sevī, šobrīd redzu kolēģos un satiktajos cilvēkos. Daudzi ir izdeguši un paši nesaprot, kas ar viņiem notiek. Bet es zinu, par ko runāju! Tagad jau zinu. Arī nesen tā bija, pēkšņi jutu – viss, man sit laukā korķus. Kļuvu stresains un nelabs cilvēks. Teicu – man vajag atpūsties. Atzīšos – apstāties nav viegli. Pakausī visu laiku elpo bailes par to, ka palaidīsi garām kādu projektu, ka būs par maz naudas un ka tagad cilvēkiem nav darba… Nē! Ja vajag, jāņem slimības lapa. 
Starp citu, pirms mēneša atteicos arī no sociālajiem tīkliem, tikai darba dēļ šad tad ieskatos. Desmit gadu katru rītu, katru dienu biju Instagram, Facebook un citur. Kas, starp citu, arī veicina izdegšanu.

– Šobrīd daudzi sevi dedzina kā sērkociņus. Kā atpazīt izdegšanu? 
– Emocionāli jāizglītojas. Jāspēj pamanīt, ka kolēģis kļuvis nīgrāks, riebīgāks, sapulcē izsaka asākas piezīmes.