TV personība Grēta Peide atklātā intervijā: Ļoti daudz esmu sevi tērējusi citiem
«Dzīve ir mainīga,» sarunas laikā vairākkārt teiks GRĒTA PEIDE, un nudien – šis gads viņas dzīvē bijis īpašu pārmaiņu pilns. Jauns uzvārds, jauns televīzijas projekts un domās jaunas dzīves sākums ārpus Latvijas.
Foto: Agneta Jonele. Stils: Signe Valtere
Šķietami mūžīgais dzinējs viņu līdz šim dzinis uz priekšu. Raidījumi televīzijā, kino producēšana, kafejnīca Bonēra, Imagehouse ēra. Šobrīd Grēta piebremzē, pārdomā, izvērtē. Ir mainījies iekšējais fokuss. Dinamiskā un ārēji spožā dzīves kinolente kļuvusi lēnāka, apcerīgāka un krietni daudzslāņaināka, un šajā pieredžu gūzmā viņa mēģina atrast pati sevi
– Grēta, sākšu ar tādu delikātu jautājumu – kā tu jūties savā vecumā? Tev tikko palika trīsdesmit pieci.
– Līdz šim esmu dzīvojusi ar sajūtu, ka viss kļūst arvien labāk, un es joprojām esmu savas dzīves labākajā posmā, kas sākās ap gadiem trīsdesmit. Noteikti negribētu atgriezties divdesmitgadnieces vecumā, par ko citas tā jūsmo. Tolaik nebija tādas uztveres brīvības, tāda sevis pašas baudījuma. Bet esmu arī aizdomājusies – vai pienāks brīdis, kad tā vairs nebūs?
– Tevi tas biedē?
– Mani biedē vilšanās. Vilšanās par nepiepildītiem sapņiem, par neizdošanos. Man ļoti patīk autobiogrāfiski stāsti un cilvēks kā tāds, un šajos stāstos vilšanos redzu bieži. Atceros Jura Podnieka filmu Vai viegli būt jaunam? Tajā tik izteikti redzams, kā mēs savos divdesmit gados skatāmies uz dzīvi, cik daudz tur ir sapņu, kāds lidojums, tāda pirmssvētku sajūta.
Beidzot esmu saņēmusies spēku un drosmi tiešām izvēlēties, kas ir mans un kas nav, un neņemt pretī visu, ko dzīve dod.
Tad ir šo cilvēku stāsti pēc desmit un divdesmit gadiem. Un stindzinošā frāze: «Nu, jā, nesanāca.» Tā mani patiešām biedē. Es, protams, saprotu, ka ir dažādi dzīves scenāriji un dzīve var visādi iegriezties, tomēr nožēla par nepiepildītu potenciālu mani ļoti skumdina. Laikam tāpēc pati sev nedodu atļauju apstāties un visu laiku kaut kur skrienu. Ir sajūta, ka vēl tik daudz jāpaspēj! Un jau pat šajā vecumā jūtu, ka vairs nav tā, kā bija. Ilgu laiku mana sajūta par dzīvi bija uz nemitīga pacēluma – katra diena kā kino! Skaidrs, ka šī sajūsma ir mazinājusies. Joprojām mīlu dzīvi, bet kaut kāds atskaites punkts tajā šobrīd noteikti ir.
– Vai tu tam ļaujies viegli?
