Tuvojoties idiotiskā optimisma stadijai. Intervija ar aktrisi Ievu Puķi

Pieturzīmes

• Dzimusi 1975. gada 1. decembrī aktrises Svetlanas Bless un dziedātāja Ādolfa Puķes ģimenē. 
• Beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas Jura Rijnieka aktierkursu.
• Kopš 1997. gada ir Valmieras teātra aktrise.
• Precējusies ar aktieri Krišjāni Salmiņu, ģimenē aug divas meitas – Katrīna (18) un Marija Doroteja (6).

Ir jāsapurinās, jāatver acis un jāredz. Man ir ļoti svarīgi redzēt gabaliņu dabas. 

– Skatījos afišas, kas izliktas pie teātra. Piecas jaunas izrādes, un pie visām rakstīts – pirmizrāde būs. Kā tu ar šo sadzīvo, ka mēģinājumi notiek, izrādes top, bet nav iespējams tās parādīt skatītājiem? 
– Dažreiz man šķiet – pamodīšos un viss būs kā agrāk. Bet tā nebūs. Ļoti savāds laiks un ļoti dīvainas izjūtas. Jo kas ir aktieris? Instruments. Mūsu ķermenis ir darbarīks, ar ko mēs paši arī strādājam. Sanāk, ka tagad mēs to visu darām tikai sev. Lai neierūsētu. Divus mēnešus, kas veltīti izrādes sagatavošanai, varam nodoties tikai šim konkrētajam darbam. 

– Ļoti ekskluzīvi.
– It kā jā, bet rezultātu jau varam pārbaudīt tikai pie skatītājiem, tikai pie pilnas zāles. Un tās mums nav. Tāpēc ir sajūta, ka karājamies bezsvara stāvoklī, jo nejūtamies līdz galam padarījuši savu darbu. Bet tas liek sevi trenēt – prasa ļoti lielu darbu ar sevi, lai nebūtu – ai, nu priekš kam, tāpat jau tukša zāle, ko man te censties, kad būs skatītāji, tad arī izdarīs. Tajā nedrīkst iekrist, nedrīkst dot sev atlaides.

– Bija brīdis, kad mēģinājumi teātrī vispār nenotika. 
– Tad gan bija sajūta – kur lai liekas? Ko lai dara? Ārprāts, ārprāts! 

– Kas ir tava multivitamīnu deva, lai nezaudētu līdzsvaru?
– Nu jau kādus piecus gadus mums ir neliela mājiņa netālu no Valmieras – tā mūs uztur pie dzīvības. Tur var gan saelpoties svaigu gaisu, gan visādus lauku darbus padarīt. Tagad gaidu to brīdi, kad varēšu sākt darboties pa dārzu.

Ja būtu jāsēž četrās sienās, tad gan būtu ļoti grūti. Pērn martā, kad sākās ārkārtas situācija un mums teātrī visu aiztaisīja ciet, uzreiz aizbraucām uz laukiem. Bija brīnišķīgs laiks un sajūta, ka sācies atvaļinājums – garā vasara. Redzēju, kā viss plaukst, rosās, aug, un tie zosu bari… Rudenī, kad atkal viss vērās ciet, gan vairs nebija tik viegli. Bija jāatrod veids, kā sevi kaut kā uzturēt pie sajēgas. Ik pa brīdim jau joprojām uznāk kādas depresijas pazīmes, – grozies visu dienu pa māju, izdari kādas lietas, kas obligāti jāizdara, un tad ir tāds pļurkt… Bet sākumā bija tikai divi varianti – vai nu sēžu un ēdu visu pēc kārtas, kas mājās, kamēr vairs nevaru, vai guļu gultā un skatos seriālus. Par laimi kaut kā tomēr iedvesmojos no sava vīra, kas sevi uztur formā, lasot, skatoties un klausoties izglītojošus raidījumus, lekcijas. Savācos un noklausījos internetā divus lielus lekciju kursus, tagad esmu sākusi klausīties vēl vienu. 

– Par ko ir šie lekciju kursi?
– Pirmais bija par kritisko domāšanu. Pēc tam sekoja diezgan apjomīgs lekciju cikls par mākslas vēsturi. Man ļoti patika kāda frāze, ko tur dzirdēju – ja tev nav emocionālo iespaidu, tad tā nav māksla. Tad tas ir tikai atveids vai apraksts… To es arī pati esmu konstatējusi – ja man ir šis saviļņojums, tad – jā, ir! Protams, arī lekciju klausīšanās reizēm prasa piespiešanos, – bez tās šajā laikā mierīgi var palikt gultā ar deķi virsū. Jo reizēm negribas neko. Nē, lūdzu, nē! Bet tad sevi piespied, un beigās ir sajūta, it kā klausītos tās lekcijas klātienē. 

Protams, pie dzīvības uztur mazais bērns – viņš ir te un tagad. Lielais jau savās gaitās. Vienu brīdi gan mūsu mazajā divistabu dzīvoklītī bijām visi, ieskaitot arī manu mammu, jo viņai dzīvoklī mainīja caurules. Arī vecākā meita atbrauca no Rīgas. Un tas bija brīnumaini! Divas nedēļas mums bija īsts zvēru dārzs, vēl laimīgs suns pa vidu – beidzot ir tik daudzi, kas viņu mīl.