Trenere Nika Linde: Cilvēk, saņemies!

Dzīvē ir bijis tā, ka apstākļi nomet lejā, pie grīdas. Un tad ir jāceļas augšā un jādomā, ko darīt. 

 

– Esmu no Kuldīgas, kur līdz 18 gadiem uzticīgi dzīvoju un mācījos. Tur vēl joprojām ir visa mana ģimene. Esmu vienīgā ģimenes locekle, kas pastāvīgi dzīvo Rīgā. Man patīk aizbraukt uz Kuldīgu, taču vairs neesmu mazpilsētas meitene. Man patīk pilsētas, augstceltnes, mājas, ielas, iespējas. 

– Piedod, bet Nika ir tavs īstais vārds?
– Jā, pilnais un īstais. Ģimenē mums ir interesanti vārdi, piemēram, manu mammu sauc Nansija, mammas māsu – Raivika. 

– Oriģināla ģimene esat.
– Mamma teica, ka viņa nevarēja izdomāt, vai būs Vika vai Nika. Palika pie Nikas. Zinu, daudziem liekas, ka tas ir saīsinājums no Veronika. 

– Labi, bet Nika vienmēr ir bijusi sportiska?
– Teiktu, ka tas vienmēr ģenētiski ir bijis manī. Skolas laikā man vienmēr bija vairāk spēka nekā citiem, varēju viegli tikt galā ar sporta uzdevumiem. Izņemot skriešanu, kas man joprojām nepatīk. Es gan nekad nepievērsu uzmanību tam, ka man sports padodas. Nelikās, ka tas ir kaut kas tāds, ar ko sevi būtu jāsaista. Man ļoti patika nedarīt treniņus un neiet uz sportu. Mamma mani sūtīja uz papildu treniņiem, kurus mēdzu bastot, lai pavadītu laiku ar draugiem.

– Un kļuvi par juristi. 
Jau no 8. klases zināju, ka iešu mācīties par juristi, – par to vispār nebija šaubu. Pēc skolas to arī izdarīju un pabeidzu jurisprudenci maģistrantūrā. Es strādāju šajā jomā, un bija pat mērķis iet uz advokatūru, bet dzīves grāmatā man bija ierakstīts kas cits. Pastrādāju pāris gadu šajā jomā un sapratu, ka nav vairs tas draivs, ar kuru biju sākusi. Tu dari tāpēc, ka ir jāizdara, termiņš spiež, cilvēki gaida… bet iekšēji vairs no tā nejutu baudu. Sapratu, ka kaut kas nav, jo nevajadzētu piespiest sevi darīt darbu, kurš nepatīk. Ar to tu tikai dari sev pāri. 
Dzīvē man ik pa laikam ir bijis tā, ka apstākļi mani nomet lejā, pie grīdas. Un tad ir jāceļas augšā un jādomā, ko darīt.