Trekniem burtiem latviešu kino un teātrī ierakstītā Leimaņu dzimta
Latviešu teātra un kino vēsturē ir ierakstīta Leimaņu dzimta: kinorežisors LEONĪDS LEIMANIS, Dailes teātra aktrise ELVĪRA LEIMANE un viņu meita Jaunatnes teātra aktrise LUDMILA LEIMANE ar savu vīru – aktieri un režisoru JĀNI VĪTOLIŅU. Kad pirms desmit gadiem dzimta sanākusi kopā Leonīda Leimaņa simts gadu piemiņas sarīkojumā, tas bijis ļoti liels cilvēku pulks.
Foto: No Leimaņu ģimenes arhīva
Sākusies sniega vētra, mamma gājusi viņu meklēt. Viņas nosala, atrada tikai pavasarī, pusotra kilometra attālumā vienu no otras.
Savādā dzīve
Leonīds Leimanis bijis režisors inscenētājs sešām Rīgas Kinostudijas mākslas filmām, un tās visas ir latviešu kino zelta fonds: Salna pavasarī, Nauris, Šķēps un roze, Kapteinis Nulle, Purva bridējs, Pie bagātās kundzes. Beidzis Tautas augstskolas dramatisko studiju, no 1927. līdz 1934. gadam Leimanis bija aktieris Strādnieku teātrī, pēc tā likvidēšanas pārgāja uz Dailes teātri, bet līdztekus kopš 1933. gada kinostudijā Latviešu skaņu filma darbojās ne tikai kā aktieris, bet arī kā režisors un operators. Uzņēma pasūtījuma filmas par sportu un medicīnu, bija režisora Aleksandra Rusteiķa asistents pirmajā latviešu pilnmetrāžas skaņu filmā Daugava 1934. gadā un tēloja vienu no galvenajām lomām – rakstnieku Vilni. Filmā ievītā mīlas trijstūra intriga sasaucās ar paša Leonīda Leimaņa vēlāko dzīvi, kad, būdams precējies ar aktrisi Elvīru Leimani, viņš mīlēja vēl arī citu sievieti, ar kuru viņam, tāpat kā savā ģimenē, bija divi bērni.
«Kādā garā sarunā, kas man ar tēvu bija par viņa dzīvi, viņš teica: «Elvīra ir mans dzīves saturs, bet man apkārt ir gari, kas mani iedvesmo, un Elvīra mani vienmēr ir sapratusi.» Elvīra pieņēma Leonīdu ar visām viņa mūzām un bērniem,» stāsta Elvīras un Leonīda meita Ludmila Leimane. «Es ļoti ilgi nespēju saprast šo mammas pašaizliedzību attiecībā pret tēvu. Brīžiem tā man likās kā absolūts sievietes pašcieņas trūkums. «Ludmiliņ, tev to nesaprast…» mamma teica, kad pārmetu viņai tēva paralēlās dzīves pieņemšanu. Viņa taču no sirds, pat līdz spēku izsīkumam, ir rūpējusies ne tikai par tēva pirmās laulības meitu Liānu, bet arī par viņa vēlīnajiem – faktiski otrās ģimenes – bērniem Dafni un Diānu. Visi Leonīda bērni ir dzīvojuši pa mūsu māju, un Elvīra mūs visus ir aprūpējusi. Tēva ideāls bija visiem kopīga draudzīga sadzīvošana. Viņš gribēja, lai visas viņa sievietes un bērni dzīvotu kopā kā viena liela, draudzīga ģimene, un ļoti bieži tā tas arī bija. Tēvs bija priecīgs, kad viss bars kaut kur kopā gājām.
