Tieši un bez piparkūku glazūras  – kurš nozaga ­svētkus?

Izpušķota eglīte, tikko sacepti speķrauši un piparkūkas, visapkārt izvietotas skaisti iesaiņotas dāvanas, un apkārt galdam sasēdušies laimīgi cilvēki, kas staro kā tikko aizdegtas brīnumsvecītes. Kas tie ir? Ziemassvētki no reklāmas kataloga. Ideālie Ziemassvētki, dzidri kā zīdaiņa asaras. Ziemassvētki, kuros visiem viss ir labi. Pat tad, ja sāp zobs. Jo bildē, kurā visi smaida, sāpes neredz.

Aptaujājot savus draugus, daži atzinās, ka Ziemassvētki bieži vien atnesuši līdzi rūgtuma un vilšanās izjūtu. Kāpēc? Tāpēc, ka tam, kurš savā mājā uzņem ciemiņus, ir jārosās vairāk nekā citiem. Protams, ir ideāli varianti, kad bērni un otrās puses, jautri dungodami Ziemassvētku dziesmas, metas iekšā mājas sakopšanas darbos pirms tam un tikpat mundri visu savāc pēc tam.
Ja tā nav, tu paliec viena ar savu lielo atbildību par Ziemassvētkiem. Jo tev pašai īsti nav spēka būt ne par viesnīcnieci, kas izgulda viesus, ne par izklaides aģentūras guru, kam jānoformē galds un vēl jāliek viesiem justies priecīgiem.

Gribu dzert karstvīnu, skatīties pa logu, kā ārā krīt sniegpārslas, un neuztraukties par to, kas man nav izdevies šajā gadā.

Kad tavas draudzenes stāsta, kā pašas gādājušas egli, pašas to pušķojušas, pašas cepušas cepeti un vēl tīrījušas māju, tu šajā stāstā saklausi kaut ko pazīstamu un tuvu. Jo visi citi tajā brīdī bijuši savos darbos un nav varējuši pieslēgties. Esmu pat dzirdējusi stāstus, ka Ziemassvētkos dzimtas skapjos ilgi slēptie skeleti pēkšņi ar troksni biruši ārā pa reiz rūpīgi noslēgtām durvīm.